Varenākās rokgrupas

Whitesnake

2011-11-04T18:21:00.000+02:00

Mācībstunda

Vēsture

Šo britu rokgrupu 1977. gadā izveidoja Deivids Koverdeils. Kritiķi grupas sākotnējo skanējumu salīdzināja ar Deep Purple (iepriekšējā Deivida grupa), bet astoņdesmito gadu vidū Whitesnake pārgāja no sākotnējā blūzroka ietekmētā smagā metāla uz vairāk komerciālo smagā roka stilu. Pirmais albumums ar nosaukumu Snakebite tika laists klajā 1978. gadā, tajā tika iekļauta Bobija "Blue" Blanda dziesma Ain't No Love In the Heart of the City, kura kļuva par grupas pirmo hitu. Otro albumu Trouble laida klajā 1978. gada rudenī un sasniedz Apvienotās Karalistes albumu top 50. Whitesnake apbraukāja lielāko daļu Eiropas lai popularizētu šo albumu.

1979. gadā grupa ierakstīja trešo albumu Lovehunter, kura vāciņš izraisīja domstarpības, jo tajā tika attēlota kaila sieviete, kuru ir aptinusi čūska. Albums sasniedza UK top 30, pazīstamākais no albuma hitiem ir Long Way From Home, kas sasniedz 55 vietu singlu čārtā. Drīz pēc tam Ians Paics aizstāja Deividu Dovlu, līdz ar to Whitesnake sastāvējā no trīs ex-Deep Purple locekļiem. Nākamo albumu Ready an' Willing laida klajā 1980. gadā, kurš izrāvās līdz UK top 10 un iekļuva ASV Billboard 200. Singls Fool For Your Loving, kuru grupa sākotnēji rakstīja BB Kingam, ieguva 13. vietu UK topā un 53. ASV. Albuma tituldziesma ieguva 43. vietu UK topā. Grupa izlaida Live... In The Heart of the City, kurā tika iekļautas dziesmas no 1978. un 1980. gada un sasniedz 5. rangu UK albumu čārtā.

1981. gadā ierakstīja albumu Come an' Get It, kas sasniedza 2.vietu UK albumu čārtā. Šajā albūmā iekļauti tādi hiti kā Don't Break My Heart Again un Would I Lie To You. Posmā no 1982. gada Koverdeils pārtrauca darbību grupā, lai parūpētos par savu slimo meitu, pēc atgriešanās viņš izjauca grupu un pēc labuma Saints & Sinners, nomaiņīja grupas sastāvu - Mels Gallejs, Kolins Hodgkinsons, un Kozijs Povels.Saints & Sinners kļuva par vēlvienu UK top 10 albumu, šī albuma hīts - Here I Go Again. Pēc kāda laika grupas sastāvs atkal tika mainīts un tajā atgriezās Neils Murajs, Džons Lords no Deep Purple pie taustiņiem un jaunais Džons Saiks. Remixa versija Slide It In izmantojot ģitāru un basu, tika izdota ASV 1984. gada aprīlī. Neskatoties uz Kovredeila šubām par jauno piegājienu, Slide It In sasniedza dubulto platīnu ASV 1987. gadā. Slide It In hīti ASV - Slow an'Easy un Love Ain't No Stranger. Eiropā grupa guva panākumus ar citām dziesmām, proti Guilty of Love un Give Me More. 1984. gadā grupas sastāvs atkal tika izmainīts.

1987. gadā grupa ierakstīja albumu Whitesnake, kurš klūva par ļoti veiksmīgu, to turpināja aktīvi pirkt arī 1988. gadā, kad tas sasniedz 2.vietu ASV albumu topā. Albuma lielākie hīti bija Is This Love un Here I Go Again (albuma Saints & Sinners pārdziedājums). Citi hīti no albuma bija Still Of the Night un Give Me All Your Love. 1989. gadā izdotais albums Slip Of the Tongue tika pārdots 3 miljonu kopijās un sasniedza top 10 UK un ASV, par šī albuma veiksmīgākajiem singlie kļuva pārstrādātā Fool For Your Loving, melodiskā The Deeper The Love un Now Your'e Gone.

1997. gadā, lai atzīmēto 20. dzimšanas dienu, Koverdeils un Vandenbergs sniedza koncertu Japānā, Tokijā. Šī atkalapvienošanās iedvesmoja abus pēc tam strādāt kopā pie jaunā Whitesnake albuma Restless Heart. Sākotnēji tas bija domāts, kā Koverdeila solo albums, bet ierakstu kompānija uzspieda lietot Whitesnake nosaukumu. Neskatoties uz to, ka tas tika izlaists gan Eiropā, gan Japānā, tas nekad nav bijis pieejams ASV.

2002. gada decembrī Koverdeils izveidoja Whitesnake, lai atzīmētu 25. dzimšanas dienu. Šīs grupas dalībieki bija ģitāristi Dougs Aldrichs un Rebs Beachs, basists Marco Mendoza, bundzinieks Tomijs Aldridgs un taustiņinstrumentālists Timotijs Drurijs. 2003. gadā viņi devās Rock Never Stops tūrē kopā ar citām rokzvaigznēm.

2008. gada aprīlī grupa izlaida studijas albumu ar nosaukumu Good To Be Bad, kas sasniedza 5. vietu UK albumu topā. Vasarā Whitesnake uzstājās kopā ar Def Leppard. 2008.gada novembra sākumā grupa saņēma Classic Rock Best Album apbalvojumu par savu vienpadsmito albumu Good To Be Bad.

2009. gada augustā Whitesnake uzstājās Kolorado, kad Deivids pārttrauca koncertu balss asinsvadu bojājumu dēļ. Plānotā tūre ar Judas Priest tika atcelta.

Albumi:

Snakebite (1978)
Trouble (1978)
Lovehunter (1979)
Ready an' Willing (1980)
Come an' Get It (1981)
Saints & Sinners (1982)
Slide It In (1984)
Whitesnake (1987)
Slip of the Tongue (1989)
Restless Heart (1997)
Good To Be Bad (2008)

U2

2010-02-03T11:45:00.006+02:00

Grupa U2 tika izveidota 1976. gadā, kad tās dalībnieki bija pusaudži ar ierobežotām muzikālajām spējām. Taču 1980. gadu vidū grupa jau kļuva starptautiski populāra, pateicoties tās himniskajam skanējumam, Bono izjustajam vokālam un The Edge neparastajai ģitārspēles manierei. Viņu panākumi kā koncertgrupai bija lielāki nekā pārdoto albumu kopiju ziņā, līdz 1987. gadā izdotais albums "The Joshua Tree" palīdzēja grupai nokļūt līdz slavas virsotnei. Viņu 1991. gada albums "Achtung Baby" un tam sekojošā "Zoo TV" koncertturneja bija daļa no nozīmīgās grupas atjaunināšanas; tā bija kā atbilde uz viņu pašu izjūtām par muzikālo stagnāciju, elektroniskās mūzikas un alternatīvā roka revolūcijām, un kritiku par viņu stilu. Šie eksperimenti turpinājās visus 1990. gadus.

Grupa U2 tika izveidota Dublinā, Īrijā 1976. gada 25. septembrī. Tobrīd 14 gadus vecais Lerijs Mullens savā vidusskolā pie ziņojuma dēļa pielika sludinājumu, meklējot mūziķus savai jaunajai grupai. Septiņi pusaugu zēni ieradās uz pirmo mēģinājumu Mullena virtuvē. Toreiz pazīstama kā "The Larry Mullen Band", grupa sastāvēja no Mullena pie bungām, Pola Hjūsona (Bono) kā vadošā vokālista, Deiva Evansa (The Edge) un viņa brāļa Dika Evansa pie ģitārām, Ādama Kleitona pie basģitāras, kā arī diviem citiem Mullena draugiem, Aivena Makkormika un Pītera Mārtina. Drīz pēc tam grupa pieņēma nosaukumu "Feedback", jo tas bija viens no tikai dažiem tehniskajiem terminiem, ko viņi zināja. Mārtins neatgriezās jau pec pirmā mēģinājuma, bet Makkormiks atstāja grupu pēc pāris nedēļām. Liekākā daļa no viņu muzikālā materiāla sastāvēja no kaverversijām.

1977. gada martā grupa nomainīja savu nosaukumu uz "The Hype". Diks Evanss bija vecāks par pārējiem dalībniekiem un tobrīd jau mācījās koledžā, tādējādi viņš pamazām kļuva lieks, bet grupa jau pamazām skatījās uz iespēju kļūt par kvartetu; viņš no grupas izstājās 1978. gada martā. Atvadu koncerta laikā Hovtas prezbiterāņu baznīcas zālē, kurā "The Hype" spēlēja kaverversijas, Diks ceremoniāli tika aizvadīts prom no skatuves. Palikušie 4 grupas dalībnieki pabeidza koncertu jau spēlējot savu oriģinālo muzikālo materiālu un jau kā "U2". Nosaukuma "U2" izcelsme ir neskaidra; no sešiem iespējamiem nosaukumiem, kurus izdomāja Dublinas pankroka guru Stīvs Eiverils, "U2" tika izvēlēts tā neskaidrības un daudzo iespējamo interpretāciju par to dēļ, un arī tādēļ, ka tas bija nosaukums, kas grupas dalībnieku starpā izraisīja vismazāko pretestību.

1980. gada martā U2 noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Island Records, un "11 O'Clock Tick Tock" kļuva par pirmo grupas starptautisko singlu tā gada maijā. Grupas debijas albums, Stīva Lilijvaita producētais "Boy" tika izdots oktobrī un tiek uzskatīts par vienu no visu laiku labākajām debijām rokmūzikas vēsturē. Kaut gan Bono dziesmu teksti bija nefokusēti un šķietami improvizēti, galvenās tēmas skāra jauna cilvēka cerības un bailes, kā, piemēram, bailes no seksa, indentitātes krīze, nāve un nekontrolējamas garastāvokļa maiņas. Albumā bija iekļauts grupas pirmais Apvienotās Karalistes hits singls "I Will Follow". Albumam "Boy" sekoja U2 pirmā koncertturneja pa kontinentālo Eiropu un ASV. Lai arī nenoslīpēti līdz galam, šie agrīnie koncerti parādīja U2 potenciālu, un kritiķi atzina, ka Bono ir "harizmātisks" un "kaislīgs" šovmenis.

Grupas otrais albums "October" tika izdots 1981. gadā un sastāvēja no pārsvarā garīgām tēmām; Bono, The Edge un Mullens bija iesaistījušies Dublinas kristiešu grupā, kas sevi sauca par "Šalom brālību", kas viņos radīja jautājumu par attiecībām starp kristīgo ticību un rokenrola dzīvesstilu. Albums saskārās ar dalītiem viedokļiem un netika spēlēts radio; tas arī neguva īpaši labus komerciālos panākumus ārpus Apvienotās Karalistes, liekot U2 saprast, ka nāksies kaut ko mainīt, ja viņi vēlas gūt panākumus. Beidzoties šaubu pilnajam "October" periodam, U2 1983. gadā izdeva albumu "War". Šajā ierakstā grupa "pārvērta pacifismu par ticību". "War" patiesums un "skarbās" ģitāru skaņas bija kas pretējs tābrīža pasaules mūzikā valdošajam "vēsajām" sintpopam. Viena no albuma pazīstamākajām dziesmām ir "Sunday Bloody Sunday", kurā Bono tekstuāli ir centies salīdzināt 1972. gada Asiņainās svētdienas notikumus ar Lieldienu svētdienu. Žurnāls "Rolling Stone" rakstīja, ka šī dziesma ir parādījusi to, ka grupa ir spējīga uz dziļu un nozīmīgu dziesmu rakstīšanu. "War" bija pirmais U2 albums, kurā redzamas fotogrāfa Antona Korbijna, kurš joprojām ir U2 pamatfotogrāfs un ir pamatīgi ietekmējis U2 publisko tēlu, fotogrāfijas. "War", būdams grupas pirmais ievērojamais komerciālais panākums, debitēja 1. vietā Apvienotās Karalistes albumu topā, bet tā pirmais singls "New Year's Day" kļuva par U2 pirmo aizokeāna hitu.

Albums "The Unforgettable Fire" tika izdots 1984. gadā. Būdams ambients un abstrakts, tas iezīmēja uz to brīdi krasāko grupas mūzikas virziena maiņu. Grupa baidījās, ka pēc īstenas rokmūzikas pārpilnā "War" albuma un tā koncertturnejas, viņi varēja kļūt par kārtējo "skarbo", "lozungu vadīto stadionu rokgrupu". Tomēr, tā vietā lai kļūtu par kārtējo grupu, kas savu mūziku raksta pēc noteiktas formulas, sākās eksperimentēšana; kā atceras Ādams Kleitons: "Mēs meklējām kaut ko nopietnāku, mākslinieciskāku." The Edge bija sajūsmā par Braiena Īno ambientajiem un "dīvainajiem darbiem", kas kopā ar savu skaņu inženieri Danielu Lanuā galu galā piekrita producēt ierakstu.

Albumam "The Unforgettable Fire" ir bagātīga skaņa. Sekojot Lanuā norādījumiem, Mullena bungošana kļuva brīvāka un liegāka, bet Kleitona basa spēlēšana kļuva noturīgāka, piemēram, ritms vairs nepārtrūka, bet plūda līdzi dziesmām. Albuma dziesmu teksti, kas var tikt interpretēti dažādi, kopā ar atmosfērisko skaņu nodrošina to, ko pati grupa sauc par "ļoti vizuālu sajūtu". Bono nesen pirms albuma ierakstīšanas bija aizrāvies ar daiļliteratūru, filozofiju un dzeju, un saprata, ka viņa dziesmu rakstīšanas misija, kas iepriekš tika veikta diezgan negribīgi, bija dzejiska. Ierakstīšanas grafiks bija ļoti piesātināts, tomēr Bono sajuta, ka dziesmas "Bad" un "Pride (In The Name of Love)" vēl nebija līdz galam pabeigtas. "Pride (In the Name of Love)", dziesma par Martinu Luteru Kingu, kļuva par albuma pirmo singlu un un to brīdi lielāko grupas hitu, kļūstot par pirmo U2 dziesmu, kas sasniegusi ASV top 40.

Draudzība ar Bobu Dilanu, Van Morisonu un Kītu Ričardsu iedrošināja grupu atgriezties pie rokmūzikas saknēm un palīdzēja Bono fokusēt savas spējas kā dziesmu un dziesmu tekstu autoram. Atklājot, "ka U2 nav tradīciju, mēs esam kā no cita visuma", grupa pētīja amerikāņu blūza, kantrī un gospeļu mūziku. Grupa vēlējās uzbūvēt "The Unforgettable Fire" atmosfēru, taču iepriekšējā albuma šķietami nefokusēto dziesmu vietā viņi meklēja "smagāk sitošu" skaņu, vispārpieņemtā dziesmas struktūras disciplīnā. U2 pārtrauca savas 1986. gada ierakstu sesijas, lai kļūtu par galvenajiem māsliniekiem Starptautiskās amnestijas "A Conspirancy of Hope" koncerttūrē, taču tā vietā, lai tā kļūtu par traucēkli, tūre piedeva papildus intensitāti un spēku viņu jaunajai mūzikai. Savos 1986. gada ceļojumos uz Salvadoru un Nikaragvuu, Bono ieraudzīja zemnieku nelaimes valstu iekšējo konfliktu dēļ; šī pieredze vēlāk kļuva par galveno albuma ietekmi. Albums sevī ietver antipātijas pret Ameriku, tostarp dusmas pret ASV politiku Centrālamerikā, pretēji grupas dziļajam fascinējumam pret šo valsti, tās plašajām ārēm, brīvību un to, uz ko tā pastāv. Grupa vēlējās mūziku ar piederības izjūtu kādai vietai, ar ārkārtīgu kvalitāti; albuma mūzikā un dziesmu tekstos ir redzams iespaids no amerikāņu rakstnieku grāmatām, kuras grupas dalībnieki ir lasījuši.

Albumu "The Joshua Tree", kuru grupa nosauca par "veltījumu" Amerikai, kas drīzāk ir kā metafora, tika izdots 1987. gada martā. Tas kļuva par visātrāk pārdoto albumu Britu topa vēsturē, kā arī deviņas nedēļas atradās 1. vietā ASV pārdotāko albumu topā. Šis albums palīdzēja U2 iegūt savas pirmās divas Grammy balvas. Albuma pirmie divi singli, rokenrola bolero "With or Without You" un ritmiskais gospelis "I Still Haven't Found What I'm Looking For", abi sasniedza 1. vietu ASV. U2 kļuva par ceturto rokgrupu, kas nokļuvusi uz laikraksta "Time" vāka, kurā U2 tika nosaukta par "rokmūzikas aktuālāko grupu". Albums palīdzēja U2 sasniegt U2 jaunu augstākās slavas līmeni, žurnāls "Rolling Stone" to ir nosaucis par vienu no visu laiku labākajiem rokmūzikas albumiem. "The Joshua Tree" koncertturneja bija pirmā, kurā grupa pati pastāvīgi spēlēja stadionos, tā izpārdeva arēnas un stadionus visā pasaulē.

1991. gada novembrī U2 izdeva albumu "Achtung Baby". Sāpināti par "Rattle and Hum" kritiku, grupa veica krasu muzikālā un tematiskā virziena maiņu, vislielāko kopš "The Unforgettable Fire" laikiem. Skaņas ziņā "Acthung Baby" sevī ietvēra tā laika deju, industriālās un alternatīvās mūzikas ietekmes; pati grupa šā albuma skaņu raksturoja kā "četru vīru veikto Džošuas koka nociršanu". Tematiskā ziņā, tas bija dziļš un personisks ieraksts; tas bija tumšāks un neparastāks, salīdzinot ar grupas iepriekšējo veikumu. Komerciālā un kritiķu atzinumu ziņā tas ir bijis viens no grupas visveiksmīgākajiem albumiem, un būtiska grupas 1990. gadu sākuma atjaunināšanas sastāvdaļa. Tāpat kā "The Joshua Tree", žurnāls "Rolling Stone" to ir nosaucis par vienu no visu laiku labākajiem rokmūzikas albumiem.

1995. gadā U2 izdeva eksperimentālo albumu ar nosaukumu "Original Soundtracks 1". Iepriekšējo 3 U2 albumu produdents Braiens Īno piedalījās kā pilnvērtīgs grupas partneris, veicot gan dziesmu rakstīšanas procesu, gan arī uzstājoties. Šī iemesla dēļ, kā arī ieraksta krasi eksperimentālās dabas dēļ, grupa izlēma to izdot ar pseidonīmu "Passengers", lai atšķirtu šo albumu no citiem parastajiem U2 albumiem. Pēc U2 standartiem, albums bija komerciāli neveiksmīgs un saņēma galvenokārt sliktu kritiku. Tomēr dziesma "Miss Sarajevo", kurā piedalās arī Lučāno Pavaroti, un kuru Bono ir nosaucis par vienu no savām mīļākajām U2 dziesmām, guva diezgan labus panākumus.

Savā 1997. gada albumā "Pop" U2 turpināja eksperimentēt; stingri piesitieni, programmēšana, iztekts ritms un samplēšana albumam piešķīra smagus, fankmūzikai raksturīgus deju ritmus. Albums tika izdots martā, tas debitēja 1. vietās 35 pasaules valstīs un saņēma pārsvarā pozitīvas atsauksmes. Piemēram, žurnāls "Rolling Stone" paziņoja, ka U2 ir "uzdrīkstējušies un izveidojuši vienu no savām visu laiku labākajām mūzikām." Citi juta, ka albums ir liela vilšanās, tādējādi tā pārdošanas rezultāti bija vāji, salīdzinot ar iepriekšējiem U2 izdevumiem. Grupa steidzās pabeigt albumu savas koncerttūres laikā, un Bono ir atzinis, ka albums "nekomunicē ar klausītāju tā, kā tas bija iecerēts".

Sekojot salīdzinoši vēsajai albuma "Pop" uzņemšanai, U2 vairākos pasākumos uzsvēra, ka viņiem ir "atkal jāpierāda, ka joprojām esam labākā grupa pasaulē". Kopš 2000. gada grupa veido dziesmas ar daudz tradicionālāku skanējumu, tomēr saglabājot arī ietekmes no saviem iepriekšējiem muzikālajiem eksperimentiem. Albums "All That You Can't Leave Behind" tika izdots 2000. gada oktobrī un atkalapvienoja grupu ar producentiem Braienu Īno un Danielu Lanuā. Daudzi, kas īsti nebija apmierināti ar grupas 1990. gadu eksperimentiem, šo albumu novērtēja kā atgriešanos pie izcilības; žurnāls "Rolling Stone" to nosauca par U2 trešo meistardarbu pēc "The Joshua Tree" un "Achtung Baby". Albums debitēja 1. vietā 22 valstīs un tā pasaules mēroga hits "Beautiful Day" ieguva trīs Grammy balvas. Arī pārējie albuma singli "Walk On", "Elevation" un "Stuck in a Moment You Can't Get Out Of" ieguva Grammy balvas.

2008. gada decembrī U2 izdeva 3-D koncertfilmu "U2 3D", attainojot grupas uzstāšanos Dienvidamerikā 2006. gadā Vertigo tūres ietvaros. Kopš 2006. gada grupa ierakstīja jauno materiālu kopā ar Riku Rubinu, bet, būdami neapmierināti ar rezultātiem, 2007. gadā jūnijā sāka strādāt kopā ar producentiem Braienu Īno un Danielu Lanuā, beidzot darbu pie albuma "No Line on the Horizon" 2008. gada decembrī.

Albumi:

* 1980: Boy
* 1981: "October
* 1983: War
* 1984: The Unforgettable Fire
* 1987: The Joshua Tree
* 1988: Rattle and Hum
* 1991: Achtung Baby
* 1993: Zooropa
* 1997: Pop
* 2000: All That You Can't Leave Behind
* 2004: How to Dismantle an Atomic Bomb
* 2009: No Line on the Horizon

Pink Floyd

2010-01-11T13:34:00.006+02:00

Pink Floyd ir angļu rokmūzikas grupa, kura sākotnēji ieguva ievērību ar tās izpildīto psihodēlisko un space rock mūziku, bet vēlāk ar progresīvā roka mūziku. Pink Floyd ir atpazīstami arī ar filozofiskajiem dziesmu vārdiem, skaņas eksperimentēšanu, inovatīvo albuma vāku mākslu un sīki izstrādātu sniegumu auditorijas priekšā. Pink Floyd ir viens no visu laiku veiksmīgākajiem rokmūzikas projektiem mūzikas vēsturē. Kopumā visā pasaulē ir pārdoti vairāk nekā 210 miljoni albumi, no kuriem lielākā daļa, aptuveni 74,5 miljoni, ir pārdoti Savienotajās Valstīs. Īpašus panākumus Pink Floyd guva ar vēlākajiem konceptuālajiem albumiem, sevišķi "Dark Side of the Moon" (1973) un "The Wall" (1979).

Grupas darbību mēdz iedalīt vairākos posmos, 1964. gadā grupu izveidoja un vadīja Sids Barets, no 1968. gada vadību sāka pārņemt Rodžers Voterss, kura laikā Pink Floyd ieguva īpašu slavu un kritiķu atzinību ("Dark Side of the Moon", "Wish You Were Here", "Animals", "The Wall"). 1985. gadā Voterss paziņoja, ka grupa sevi izsmēlusi un savu darbību pārtrauc, taču pārējie grupas locekļi turpināja uzstāties ar Pink Floyd nosaukumu. Voterss tiesā mēģināja panākt, lai grupai nebūtu tiesību lietot nosaukumu Pink Floyd, taču tiesa lēma par labu pārējiem grupas dalībniekiem.

Pink Floyd pirmsākumi saistāmi ar 1964. gadā izveidotu grupu Tea Set, kurā ietilpa Rodžers Voterss, Niks Meisons, Riks Raits un Bobs Klouss. Kad grupai pievienojās Sids Barets, pēc viņa ierosinājuma grupa tika pārdēvēta par The Pink Floyd Sound par godu diviem Bareta iecienītiem blūza mūziķiem - Pinkam Andersonam un Floidam Kaunsilam. Ar laiku artikuls un vārds Sound tika atmesti. 1967. gadā grupai atnāk pirmie panākumi - Bareta sacerētās dziesmas Arnold Layne un See Emily Play izdotas singlu veidā iekaro Lielbritānijas čārtu desmitnieku. Tam seko arī debijas albums - The Piper at the Gates of Dawn, kurā Pink Floyd parāda savu Londonas UFO klubā noslīpēto meistarību speisroka un psihodēlijas radīšanā, ar tādām kompozīcijām kā Astronomy Domine un Interstellar Overdrive. Tomēr grupas panākumu ceļā rodas problēmas - pieaugošās popularitātes un narkotiku iespaidā pasliktinās Sida Bareta psihiskā veselība un viņam rodas pat problēmas normāli nospēlēt koncertos. Līdz ar to grupā tiek pieņemts otrs ģitārists - kādreizējais grupas Jokers Wild dalībnieks Deivids Gilmors, kam sākotnēji bija atvēlēta koncertu mūziķa loma grupā, Baretam saglabājot galvenā dziesmu autora funkcijas. Tomēr izrādās, ka Baretam arī komponēšana sagādā problēmas, kā rezultātā viņa un grupas ceļi šķiras.

1968. gadā iznākušajā albumā A Saucerful of Secrets Barets ir autors vairs tikai vienai kompozīcijai - Jugband Blues, un pat tajā ir skaidri jaušama viņa psihes straujā mainīšanās. Bareta vokāli un ģitāras partijas parādās gan arī vairākās citās albuma dziesmās, tomēr ir skaidrs, ka grupai, kas savas pastāvēšanas pirmajos gados ir paļāvusies gandrīz pilnībā tikai uz Bareta ģēniju, ir jāmeklē jauni risinājumi izaugsmei.

Par jauno grupas līderi kļūst Rodžers Voterss, lai gan pāreja no Bareta vadītas grupas uz Votersa vadītu grupu ieilgst, tā rezultātā tādos albumos kā More, Ummagumma, Atom Heart Mother, Meddle, Obscured by Clouds dziesmu sacerēšanā aktīvi piedalās visi četri grupas dalībnieki, tomēr Bareta laika panākumus atkārtot neizdodas. Lielais grupas izrāviens notiek ar 1973. gada albumu Dark Side of the Moon, kurā vadību grupā jau diezgan izteikti ir pārņēmis Voterss, kas kļuvis par galveno tekstu autoru un pamazām sacer arī arvien lielāku daļu melodiju. Dark Side of the Moon izceļas ar milzīgu daudzumu dažādu izmantotu skaņas efektu, revolucionāru producēšanas rezultātu un vairākām popmūzikas auditoriju piesaistošām kompozīcijām, kas Pink Floyd padara par vienu no populārākajām grupām pasaulē.

1977. gada Animals Voterss sacer kā variāciju par Džordža Orvela Dzīvnieku fermu. Līdzās Dark Side of the Moon par otru grupas karjeras augstāko punktu lielākoties tiek atzīts 1979. gadā iznākušais dubultalbums The Wall, kurā Voterss jau ir tik lielā mērā pārņēmis grupu savos grožos, ka pat albuma bukletā viņa vārds tiek nošķirts no pārējiem tās dalībniekiem. Tāpat kā Dark Side, The Wall kļūst par vienu no visu laiku pārdotākajiem mūzikas albumiem, bet to pavadošā tūre, kuras koncertos tiek veidota simboliska siena starp grupu un skatītājiem - par vienu no grandiozākajiem notikumiem rokmūzikas vēsturē. Tomēr pēc šī albuma ierakstīšanas Voterss piespiež Ričardu Raitu grupu atstāt, apgalvojot, ka Raita līdzdalība tāpat pēdējos gados bijusi minimāla. Šo nesaskaņu dēļ nākamais grupas albums iznāk tikai četrus gadus pēc The Wall. The Final Cut kļūst par pēdējo Votersa dominēto ierakstu un tas turpina The Wall aizsākto kara tematiku. Meisona un Gilmora līdzdalība šajā ierakstā ir minimāla, Voterss ir ne tikai visu dziesmu mūzikas un teksta autors, bet arī instrumentālā loma pārējiem grupas dalībniekiem šajā albumā ir ievērojami ierobežota.

Pēc The Final Cut iznākšanas, 1985. gadā, tika paziņots par Pink Floyd pastāvēšanas beigām. Tomēr Gilmors vēlāk izvēlējās grupas nosaukumu saglabāt un tiesā atkaroja šo nosaukumu no Votersa (kurš gan nebija plānojis uzstāties kā Pink Floyd), zaudējot gan tiesības koncertos izmantot The Wall atribūtiku. 1987. gadā Gilmors un Meisons kā Pink Floyd izdod jaunu albumu - A Momentary Lapse of Reason, kas kļūst komerciāli veiksmīgs. Nākamo Pink Floyd albumu nākas gaidīt 7 gadus. 1994. gadā izdotais The Division Bell pagaidām ir arī pēdējais grupas albums un par spīti kopīgai Pink Floyd un Rodžera Votersa dalībai koncertā Live 8 pagaidām grupa nav paziņojusi par atkalapvienošanos.

Albumi:

* The Piper at the Gates of Dawn (1967)
* A Saucerful of Secrets (1968)
* Music From the Film More (1969)
* Ummagumma (1969)
* Atom Heart Mother (1970)
* Meddle (1971)
* Obscured by Clouds (1972)
* The Dark Side of the Moon (1973)
* Wish You Were Here (1975)
* Animals (1977)
* The Wall (1979)
* The Final Cut (1983)
* A Momentary Lapse of Reason (1987)
* The Division Bell (1994)

The Beatles

2010-01-07T10:50:00.007+02:00

Savu artavu rokmūzikai, protams, ir devusi tieši šī popa un roka grupa no Liverpūles, Lielbritānijā. The Beatles jeb Bītli pastāvēja no 1960. līdz 1970. gadiem. Grupas slavas gados dalībnieki bija Džons Lenons, Pols Makartnijs, Džordžs Harisons un Ringo Stārs, lai gan pirms pirmā albuma izdošanas grupā darbojās arī Pīts Bests un Stjuarts Satklifs. Tā bija viena no komerciāli visveiksmīgākajām un kritizētākajām grupām populārās mūzikas vēsturē. Tās inovatīvajai mūzikai bija liela ietekme uz 1960. gadu kultūras veidošanos. Sākumā, kad no viņu galējā sastāva grupā spēlēja tikai Džons Lenons, grupas nosaukums bija "The Black Jacks". Nedaudz vēlāk viņi kļuva par "The Quarrymen", bet 1959. gada oktobrī nosaukums tika mainīts uz "Johnny and the Moondogs". No 1960. gada maija līdz augustam grupas nosaukums bija "The Silver Beetles". Augustā grupa ieguva tagadējo nosaukumu. Polu Makartniju grupā ieveda Lenons, bet Džordžu Harisonu grupā ieveda Makartnijs. Ringo Stāru, savukārt, viņi ieraudzīja kādas citas grupas koncertā.

1960. gada 16. augustā grupa devās uz Hamburgu. 4. oktobrī viņi sāka spēlēt Kaizerkelera klubā. Viņiem nācās spēlēt sešas līdz septiņas stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. 21. novembrī Džordžs Harisons tika deportēts sakarā ar melošanu par savu vecumu. Nedēļu vēlāk deportēja arī Bestu un Makartniju, jo viņi izraisīja nelielu ugunsgrēku. Decembra vidū prom devās arī Džons Lenons, tomēr Stjuarts Satklifs palika kopā ar savu līgavu Astrīdu Kirheri un līdz ar to pameta grupu. 1961. gada aprīlī grupa atgriezās Hamburgā. Kamēr viņi spēlēja, Tonijs Šeridans sarunāja ar bītliem par to, ka viņi spēlēs mūziku Šeridana dziesmās. Slavenākā bija My Bonnie, kura bija augstu dažādos dziesmu topos. Viņi atgriezās trešo reizi no 1962. gada 13. aprīļa līdz 31. maijam. Tad viņi uzzināja par to, ka Stjuarts Satklifs ir miris no smadzeņu asiņošanas.

Vairākus gadus vēlāk, jau pēc bundzinieka nomaiņas uz Ringo Stāru, grupa ierakstīja savu pirmo albumu ar nosaukumu Please Please Me. Dziesma ar tādu pašu nosaukumu ieņēma 2. vietu Lielbritānijas pārdotāko singlu topā. Grupu sāka pamanīt svarīgi mūzikas kritiķi. "The Times" kritiķis Viljams Mens publicēja eseju slavējot vairākas grupas dziesmas. Pēc tam, kad grupa ieguva komerciālus panākumus arī Ziemeļamerikā, tika izziņoti koncerti ASV. 1964. gada 7. februārī tūkstošiem fanu Hītrovas lidostā māja grupas dalībniekiem, kuri kāpa lidmašīnā, kas veda viņus uz ASV. Tas bija grupas pirmais ceļojums pāri Atlantijas okeānam. Neskaitot pašus mūziķus, līdzi ceļā devās fotogrāfi, žurnālisti un Fils Spektors. Kad lidmašīna bija gatava nolaisties, pilots paziņoja pasažieriem: "Paziņojiet zēniem, ka viņus gaida liels pūlis." Tik liels cilvēku pieplūdums nebija gaidīts; grupas ierašanos Savienotajās Valstīs noskatīties atnāca trīs tūkstoši fanu.

Pēc preses konferences viņi tika iesēdināti limuzīnos un aizvesti uz Ņujorku. Sasniedzot "Plaza Hotel" viņus ielenca vēl viens fanu pūlis. Nākamajā dienā Džordžam Harisonam bija temperatūra, tādēļ mēģinājumā viņu aizvietoja Nīls Espinols. Grupas pirmā uzstāšanās notika 9. februārī, Eda Salivana šovā. Nākamajā rītā gandrīz katrs laikraksts ziņoja, ka "bītli bija tikai modes kliedziens". Pēc grupas panākumiem 1964. gadā Vee-Jay Records un Swan Records izmantoja savas iepriekš garantētās tiesības uz viņu dziesmām un vēlreiz tās izdeva ASV. Tās visas otro reizi sasniedza pārdotāko desmitnieku. 1964. gada vidū notika pirmie koncerti ārpus Ziemeļamerikas un Eiropas. Viņi devās koncerttūrē pa Austrāliju bez Ringo Stāra. Viņam bija nepieciešama mandeļu izgriešana, tāpēc viņa vietā bungoja Džimijs Nikols. Adelaidē viņus vēroja 300 tūkstoši cilvēku. Stārs atgriezās grupā 21. jūnijā, tad, kad viņi sāka spēlēt Jaunzēlandē.

1966. gada aprīlī grupa sāka ierakstīt jauno albumu Revolver. Grupa izpildīja savu pēdējo koncertu 1966. gada 29. augustā. Pols Makartnijs lūdza Tonijam Berovam ierakstīt koncertu, tomēr 30 minūšu garais ieraksts izbeidzās pēdējās dziesmas vidū. Koncerta kopgarums bija nedaudz zem 35 minūtēm. Kopš tā laika grupa koncentrējās uz dziesmu rakstīšanu. Mazāk nekā septiņus mēnešus pēc Revolver ierakstīšanas viņi atgriezās Abbey Road Studios, lai ierakstītu Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band, kurš tika izdots 1967. gada 1. jūnijā un ierakstīts 128 dienas.

1967. gada 25. jūnijā bītlu uzstāšanos televīzijā tiešraidē skatījās apmēram 400 miljoni cilvēku visā pasaulē. Pārraides nosaukums bija "Our World". Tiešraidē no televīzijas studijas studijas tika ierakstīta arī viņu jaunā dziesma "All You Need Is Love", pavadījuma radīšana šai dziesmai tika gatavota piecas dienas. Grupas biznesa afēras sāka atklāties, kad grupas menedžeris Braiens Epšteins nomira no narkotiku pārdozēšanas. 1967. gada beigās britu prese pirmo reizi smagi kritizēja bītlus par viņu filmu Magical Mystery Tour. Daļai kritikas par iemeslu kalpoja fakts, ka filmā bija liela nozīme krāsām, bet tolaik krāsu televīzija Lielbritānijā bija retums. Filmas skaņu celiņš Lielbritānijā tika izdots kā dubultā EP plate, bet ASV kā LP plate.

1968. gada sākumu bītli pavadīja Rišikešā, Indijā, mācoties meditāciju pie Mahariši Maheša Jogi. Vēlāk Lenons un Makartnijs devās uz Ņujorku, lai paziņotu par Apple Corps izveidošanu. Tā paša gada vidū grupa bija ļoti aizņemta ar albuma The Beatles, ierakstīšanu. Kas vēlāk fanu aprindās kļuva pazīstams kā "Baltais albums", jo tā vāks bija pilnīgi balts. Grupas dalībnieki sāka strīdēties un Ringo Stārs pat uz laiku pameta grupu. Atlikušo trijnieku tas neapstādināja, jo Makartnijs spēlēja bungas dziesmās "Martha My Dear", "Wild Honey Pie", "Dear Prudence" un "Back in the USSR". Viens no strīdu iemesliem bija tas, ka Lenona jaunā draudzene Joko Ono bija blakus mūziķim gandrīz visās sesijās, kā arī tas, ka citi uzskatīja Makartniju par pārāk dominējošu. Turklāt, Harisonam bija grūti savas dziesmas ielikt albumos.

Biznesa jomā Makartnijs vēlējās, lai Lī Īstmens, viņa toreizējās draudzenes Lindas Īstmenas tēvs, kļūtu par jauno menedžeri, tomēr citi vēlējās ņujorkieti Alenu Kleinu. Visi iepriekšējie grupas lēmumi bija vienbalsīgi, tomēr šoreiz kvartets nespēja vienoties. Lenons, Harisons un Stārs uzskatīja, ka Īstmeni nostādīs Makartnija intereses augstāk par pārējās grupas interesēm. 1971. gadā noskaidrojās, ka Kleins nozadzis 5 miljonus sterliņa mārciņu no grupas īpašumiem. 1973. gadā Lenons atzinās Makartnijam, ka viņiem vajadzēja strādāt ar Īstmena menedžmentu. Tas palīdzēja izbeigt viņu domstarpības, taču ne pilnībā. Viņi vairs nekad neko neierakstīja kopā. Lenons tika nošauts 1980. gada 8. decembrī. Daudzus gadus vēlāk, projekta "Bītlu Antoloģija" ietvaros Makartnijs atzina: "Atskatoties atpakaļ, es saprotu, kāpēc pārējie domāja, ka viņš Lī Īstmens bija par mani un pret viņiem."

Pēc grupas izjukšanas, visi dalībnieki izdeva soloalbumus septiņdesmito gadu sākumā, ieskaitot Lenona John Lennon/Plastic Ono Band (1970), Makartnija Ram (1971) un Harisona All Things Must Pass (1970). Dažu albumu radīšanā sadarbojās vairāki bītli, Stāra albums Ringo (1973) bija vienīgais, kura radīšanā piedalījās visi četri, lai gan dažādās dziesmās. 1994. gada februārī, trīs vēl dzīvie bītli apvienojās lai pabeigtu Lenona nepabeigtos ierakstus. "Free As A Bird" bija pirmā dziesma "Bītlu Antoloģijas" albumā, kā arī tika izdots kā singls 1995. gada decembrī. "Real Love" sekoja 1996. gada martā. Arī "Real Love" bija iekļauta "Bītlu Antoloģijas" sērijā. Klauss Vormans, kurš pazina bītlus jau kopš viņu dienām Hamburgā, un pat izdomāja albuma "Revolver" dizainu, izdomāja arī Bītlu Antoloģijas vāku konceptu.

Viņi joprojām ir neticami populāri. 450 000 albuma "Anthology 1" kopijas bija pārdotas jau pirmajā pārdošanas dienā, sasniedzot vislielāko pārdoto eksemplāru skaitu pirmajā dienā kādam albumam. 2000. gadā kompilācijas albuma "1" 3.6 miljoni kopiju tika pārdoti pirmajā nedēļā, kamēr pirmajās trijās nedēļās tika pārdoti 12 miljoni eksemplāru, padarot to par albumu, kurš tika pārdots visātrākajos tempos, kā arī par pārdotāko 2000. gada albumu. Kolekcija arī ieguva pirmo vietu ASV un vēl 33 citās valstīs.

Albumi:

* Please Please Me (1963)
* With The Beatles (1963)
* A Hard Day's Night (1964)
* Beatles for Sale (1964)
* Help! (1965)
* Rubber Soul (1965)
* Revolver (1966)
* Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band (1967)
* The Beatles (aka White Album) (1968)
* Yellow Submarine (1969)
* Abbey Road (1969)
* Let It Be (1970)

Rammstein

2009-12-29T12:45:00.006+02:00

Grupu Rammstein, 1994. gadā, Berlīnē dibināja ģitārists Rihards Kruspe. Savu mūziķa karjeru viņš uzsāka, aizbēgot no VDR 1989. gadā, Austrumvācijas (Vācijas Federatīvajā Republikas) grupā Orgasm Death Gimmick. Pēc Vācijas atkalapvienošanas viņš atgriežas dzimtajā pilsētā Šverinā. Kruspe, Kiss fans, meklē veidus kā savienot viņa mīļo smago roku ar elektrisko industriālās mūzikas skanējumu. Viņš iepazīstās ar Oliveru Rīdelu (basģitāra) un Kristofu Šnaideru (sitaminstrumenti), vēlāk ar Tilu Lindemani, kurš spēlēja dažādās pankroka grupās. Ar šādu sastāvu viņi dibināja grupu Rammstein. Lindemans, kurš pirms tam spelēja bungas (grupā First Arsch) ieņēma solista vietu, viņš ir arī grupas dziesmu autors. Visi grupas biedri ir no bijušās Vācijas Demokrātiskā Republikas, pārsvarā no Rietumberlīnes un Šverinas.

Burtiskais grupas tulkojums ir "Tarāna akmens". Daudzi kritiķi mēģinājuši saistīt grupas nosaukumu ar traģēdiju Ramšteinas aviobāzē. Aviobāzes nosaukumu raksta ar vienu burtu "M", savukārt grupas nosaukumā tie ir divi. Pēc pašu grupas dalībnieku teiktā, viņi ilgi domāja kā nosaukt grupu, kamēr viens no viņiem pateica Rammstein. Pēc viņu domām šis vārds skan pietiekoši stingri un jaudīgi, tādēļ piestāv viņu mūzikas stilam.

1994. gada 19. februārī Rammstein, ar dziesmām "Das alte leid", "Seemann", "Weißes fleisch" un "Rammstein", četratā uzvarēja jauno grupu konkursā Berlīnē, iegūstot iespēju ierakstīt dziesmas profesionālā ierakstu studijā. Gadu vēlāk grupai piebiedrojās otrs ģitārists Pauls Landers, un pēc tam taustiņinsrumentists Kristians Lorencs, kuri pirms tam spēlēja pankgrupā Feeling B. Tadā sastāvā kopā ar producentu Jākobu Helneru ierakstīja debijas albumu Herzeleid. Visus dziesmu tekstus šajā albumā, kā arī lielāko daļu tekstu pārējos albumos, sarakstījis Lindemans. Pēc vairākām neveiksmīgām reizēm uzrakstīt dziesmām tekstus angļu valodā, kā to pieprasīja ierakstu kompānijas, Tils uzstāja, lai rakstītu dziesmas vācu valodā. Izlaistais ierakstu kompānijā Motor Music, pirmais Rammstein disks ieguva plašu popularitāti, kļūstot par "zelta".

Rammstein pamanīja Nine Inch Nails līderis Trents Reznors, kurš ieteica viņu divas dziesmas iekļaut Deivida Linča trillera "Ceļš uz nekurieni" skaņu celiņā. Tas grupai atnesa papildus slavu. 1995. gadā albuma atbalstam, Rammstein devās Eiropas tūrē iesildot grupu Clawfinger. Koncertos Rammstein demonstrēja spilgtu pirotehnikas šovu. 1997. gadā Rammstein pirmo reizi rādīja mūzikālajā televīzijas kanālā MTV.

Pēc ilga radošā pārtraukuma, kura laikā baumoja par grupas izjukšanu, 2000. gadā Rammstein dodas uz studiju, lai ierakstītu jauno albumu. 2001. gadā iznāk trešais studijas albums Mutter, kas kļūst par vienu no labākajiem grupas albumiem. Tā atbalstam tika sarīkota koncertūre, pēc kuras grupas fanu skaits strauji pieauga. Vēlāk tika izlaisti singli "Ich will", "Mutter", "Feuer frei!" un videoklipi šiem skaņdarbiem. 2003. gadā, par godu savai desmit gadu pastāvēšanai, Rammstein izlaiž DVD "Lichtspielhaus" ar visiem videoklipiem un dažiem koncertierakstiem.

2004. gada sākumā parādās oficiāls paziņojums par jauno albumu iznākšanu. Pēc dažiem mēnešiem iznāk singls "Mein teil". Rudens sākumā iznāk ceturtais studijas albums Reise, Reise, kas atšķīras no iepriekšējiem grupas albumiem, bet tas netraucēja tam iegūt platīna statusu. Albuma atbalstam notika koncertūre, pēc kuras iznāca singls - "Ohne dich". 2005. gada sākumā bija kopējā koncertūre ar grupu Apocalyptica, pēc kura iznāk singls "Keine lust" un šīs dziesmas videoklips. Septembrī izlaiž videoklipu un pēc tam arī singlu "Benzin", šī dziesma tiek iekļauta nākamajā, piektajā, studijas albumā. Nākošajā mēnesī iznāca albums Rosenrot, kurā ir septiņas dziesmas, kas neietilpa iepriekšējā albumā, un četras pilnīgi jaunas kompozīcijas. Decembrī iznāk singls "Rosenrot". 2006. gadā izdots grupas koncertūres DVD Volkerball.

Pēc četru gadu pārtraukuma, 2009. gadā kļuva zināms, par to, ka grupa ierakstīs jaunu albumu. 18. septembrī iznāca jaunā albuma pirmais singls — Pussy, kurā iekļautas dziesmas: "Pussy" un "Rammlied", kā arī klips dziesmai "Pussy". Pats jaunais albums, kurš saucās Liebe ist fur alle da! ("Mīla ir priekš visiem!"), izdots 16. oktobrī. Videoklips dziesmai "Pussy" kļuva par pašu skandalozāko visā Rammstein vēsturē. Klipa vidū un beigās ir porno ainas, kurās parādīti reāli dzimumakti ar grupas dalībnieku līdzdalību. Videoklipu aizliedza rādīt televīzijā, daudzos pasaules resursos un pat YouTube (tikai cenzētās versijas).

Albumi:

* Herzeleid (1995)
* Sehnsucht(1997)
* Mutter (2001)
* Reise, Reise (2004)
* Rosenrot (2005)
* Liebe ist für alle da (2009)

Judas Priest

2009-12-28T11:03:00.004+02:00

Judas Priest bija viena no ietekmīgākajiem smagā metāla grupām '70s, ieņemot līderpozīcijas jaunā britu smagā metāla kultūrā. Ģērbušies ādās un nokārušies ar ķēdēm, grupa ar savu gotiskumu atgādināja Black Sabbath un ar ātrumu - Led Zeppelin. Izveidota Birmingemā, Anglijā, 1970.gadā, grupas kodola locekļi bija ģitārists KK Dovnings un basists Ians Hils, Alans Atkins un bundzinieks Džons Ellis, grupa spēlēja savu pirmo koncertu 1971 gadā. Atkina iepriekšējo grupu sauca Judas Priest, bet grupas dalībnieki izlēma, ka tas ir labākais nosaukums viņu grupai. Grupa uzstājās daudzos koncertos 1971. gadā, šī gada laikā Ellis tika aizstāts ar Alanu Mūru, bet jau gada beigās Mūrs tika aizstāts ar Krisu Kempbelu. Pēc tā sauktā "cietā" gada tūrisma Lielbritānijā, Atkins un Kempbels 1973. gadā pameta grupu, viņus nomainīja vokālists Robs Halfords un bundzinieks Džons Hinčs.

Judas Priest turpināja uzstāties un koncertēja arī Vācijā un Nīderlandē 1974.gadā. Pirms pirmā studijas labuma Rocka Rolla ierakstīšanas, grupai pievienojās ģitārists Glens Tiptons. Viņi izlaida albumu 1974. gada septembrī, kuram netika pievērsta gandrīz nekāda uzmanība. Nākamajā gadā viņi parādīja labu sniegumu Reading Festivālā un Hinčs pameta grupu, viņa vietā nāca Alans Mūrs. Vēlāk tajā pašā gadā grupa izdeva Sad Wings of Destiny, kas ieguva dažas pozitīvas atsauksmes. Tomēr pārdošanas trūkums noveda grupu līdz pamatīgai naudas krīzei, kas tika risināta ar starptautisku līgumu ar CBS Records. Sin After Sin (1977) bija pirmais albums, kas izlaists zem šī kontrakta, tas tika ierakstīts ar Saimonu Filipu, kurš aizstāja Mūru.

Ieraksts saņēma pozitīvas atsauksmes un grupa izbrauca savā pirmajā amerikāņu tūrē, ar Lesu Binksu pie bungām. Kad viņi atgriezās Anglijā, 1978. gadā Judas Priest ierakstīja Stained Class. 1979. gadā Hell Bent for Leather, Stained Class aizsāka jaunā britu smagā metāla kustību. Daudzas jaunās grupas pieņēma Judas Priest līdera tēlu un smago, braukšanas skaņu, līdz ar to padarot savu mūziku smagāku, skaļāku un ātrāku. Pēc albuma Hell Bent for Leather, grupa ieraksta dzīvo albumu Unleashed in the East (1979) Japānā, tas kļuva par viņu pirmo platīna albumu Amerikā. 1979. gadā Benks pameta grupu, viņš tika aizstāts ar bijušo Trapeze bundzinieku Deivu Holandu.

Grupas nākamais albums 1980. gadā British Steel, kas iekļuva UK albumu topa #3 vietā, ar tā singliem "Breaking the Law" un "Living After Midnight", ieguva otro platīna statusu Amerikā. Albums Point of Entry, kuru izdeva nākamajā gadā, bija gandrīz tikpat veiksmīgs. 80to gadu sākumā Judas Priest bija pieprasītāko koncertu augšgalā visā pasaulē, papildus tam, viņu ieraksti bija labāk pārdotākie. Singls "You've Got Another Thing Comin'" no albuma Screaming for Vengeance (1982) sasniedz līdz šim augstāko vietu Amerikā - #17 un pārdeva vairāk kā miljonu kopiju.

Divus gadus vēlāk Defenders of the Faith gandrīz sasniedz tādus pašus rezultātus, bet mūzikas stils bija mazliet pamainīts, jo popularitāti sāka iegūt jaunās trash metal grupas, tai skaitā arī Metallica. 1986. gada albums Turbo, arī tika pārdots vairāk kā miljons kopijās, bet tas likās kā "ārpus uztveršanas zonas". Tomēr, 1987. gada Priest ... Live! albums bija pirmais albums kopš Stained Class, kurš neieguva zeltu. Albums Ram It Down (1988) atgriezās ar grupas iepriekšējo skanējumu un ieguva arī zelta statusu. Pēc ši ieraksta Deivs Holands pameta grupu, viņa vietā nāca Skots Travis 1990. gadā ierakstot Painkiller. Tāpat kā Ram It Down arī Painkiller neguva lielus panākumus ārpus savu fanu loka, taču grupa joprojām bija pieprasīta koncertos. 90to agdu sākumā Robs Halfords uzsāka savas jaunās grupas Fight virzīšanu un drīz vien pameta Judas Priest.

1996. gadā, ierakstot solo albumu, grupu pameta Glens Tiptons, viņu aizstāja Tims "Ripper" Ovens. Nākamo gadu grupa pavadīja ierakstot albumu Jugulator, kurā Judas Priest atgriezās pie savas saknes. Albums debitēja #82 vietā Billbord topā. Apmēram tajā pašā laikā Rippers bija aizrāvies ar filmas producēšanu, tās pamatā bija stāsts par to kā Rippers nokļuvis savā visu laiku mīļākajā grupā. Kaut arī Judas Priest sākotnēji bija iesaistīti filmā, tos vēlāk izņēma ārā un filma tika nosūtīta uz ražošanu, bez grupas svētības. Filma Rock Star tika izdota 2001. gada vasarā. Tajā pašā gada grupa izdeva jaunu albumu Demolition ar visdažādākajām skaņām un bonus dziesmām.

Albumi:

* Rocka Rolla (1974)
* Sad Wings of Destiny (1976)
* Sin After Sin (1977)
* Stained Class (1978)
* Killing Machine/Hell Bent for Leather (1978)
* British Steel (1980)
* Point of Entry (1981)
* Screaming for Vengeance (1982)
* Defenders of the Faith (1984)
* Turbo (1986)
* Ram It Down (1988)
* Painkiller (1990)
* Jugulator (1997)
* Demolition (2001)
* Angel of Retribution (2005)
* Nostradamus (2008)

The Who

2009-12-18T09:36:00.007+02:00

The Who ir britu rokgrupa, kura darbojās no 1964. līdz 1982. gadam, periodiski 1980. un 1990. gados un vēl kopš 1999. gada. Grupa ziedu laikos bija kvartets: Rodžers Daltrijs (vokālists), Pīts Taunšends (ģitāra), Džons Entvistls (basģitāra) un Kīts Mūns (bungas). Par vienu no grupas panākumu atslēgām uzskata enerģiskos koncertus.

Grupa sākumā eksperimentēja ar nosaukumiem, mūzikas žanriem un instrumentiem. Sākumā grupa ir saukta gan par "The Confederates", "The Detours", gan arī par "The High Numbers". Starp mūzikas žanriem, ko spēlēja šīs grupas, bija džezs, kantrī un R&B. 1964. gadā Pīts Taunšends kādā koncertā sadauzīja galvu pret griestiem un dusmās salauza savu ģitāru. Vēlāk instrumentu iznīcināšana kļuva par ierastu lietu "The Who" koncertos.

Grupa kļuva slavena pateicoties dziesmai "My Generation". To uzskata par vienu no pirmajām proto-punk dziesmām. 1960. gados grupa izdeva divus konceptalbumus, The Who Sell Out un Tommy. Pirmais tika noformēts tā, it kā to raidītu kāda ofšoru radio stacija, savukārt otrais ir par kādu mēmu zēnu. "Tommy" tiek uzskatīts par vienu no pirmajām rokoperām. 1978. gadā nomira grupas bundzinieks Kīts Mūns, tomēr grupa turpināja darbību, aizvietojot Mūnu ar Keniju Džonsu. 1979. gada decembrī "The Who" kļuva par trešo rokgrupu (pēc The Beatles un The Band), kas ir bijusi uz žurnāla "TIME" vāka.

Džonsa darbības laikā tika izdoti vēl divi albumi, Face Dances un It's Hard. 1982. gadā grupa beidza darbību, sakarā ar Taunšenda nespēju veidot jaunu materiālu. Grupa vairākkārt ir apvienojusies uz dažiem koncertiem un no 1999. gada darbojās kā trio - Taunšends, Daltrijs un Entvistls. Par bundzinieku grupa nolīga Zaku Stārkiju, Kīta Mūna audzēkni un Ringo Stāra dēlu. 2002. gadā nomira Entvistls, tomēr grupa turpina darbību un 2006. gadā izdeva albumu "Endless Wire".

The Who ir viena no ietekmīgākajām grupām 60. un 70. gados, viņi ir ietekmējuši tādas grupas kā Green Day, The Jam, Black Sabbath, Aerosmith, Kiss, Led Zeppelin, AC/DC, Deep Purple, Queen, Van Halen, Lynyrd Skynyrd, Styx, Iron Maiden, Rush, The Clash, U2 un Pearl Jam.

Albumi:

* My Generation (1965)
* A Quick One (1966)
* The Who Sell Out (1967)
* Tommy (1969)
* Live at Leeds (1970)
* Who's Next (1971)
* Quadrophenia (1973)
* Odds & Sods (1974)
* The Who by Numbers (1975)
* Who Are You (1978)
* The Kids Are Alright (1979)
* Face Dances (1981)
* It's Hard (1982)
* Endless Wire (2006)

Aerosmith

2009-12-11T10:25:00.006+02:00

"Aerosmith" ir amerikāņu smagā roka mūzikas grupa, bieži saukti par "Sliktajiem puišiem no Bostonas" un "Amerikas lieliskāko rokenrola grupu". Viņu unikālais mūzikas stils, kas sakņojas uz blūzu balstītā smagajā rokā, bet ir ietekmējies arī no popmūzikas, smagā roka, glamroka, un R&B, ir ietekmējis neskaitāmas rokgrupas pēc tās. Grupa tika izveidota 1970. gadā Bostonā, Masačūsetsas štatā. Iesākumā ģitārists Džo Perijs un basģitārists Toms Hamiltons kopā spēlēja grupā "The Jam Band", bet tad satika dziedātāju Stīvenu Taileru, bundzinieku Džoiju Krāmeru un ģitāristu Reju Tabano, un izveidoja grupu "Aerosmith". 1971. gadā Tabano nomainīja Breds Vaitfords.

1972. gadā ar "Aerosmith" līgumu noslēdza ierakstu kompānija "Columbia Records" un, sākot ar savu 1973. gada grupas vārda nosaukto debijas albumu "Columbia" paspārnē izdeva vairākus miljonos kopiju pārdotus albumus. 1975. gadā "Aerosmith" jau kļuva par pasaulē pazīstamu grupu ar savu albumu "Toys in the Attic", bet 1976. gadā ar albumu "Rocks" jau kļuva par smagā roka superzvaigznēm. 1970. gadu beigās "Aerosmith" jau bija viena no pasaules populārākajām smagā roka grupām un tai izveidojās milzīgs uzticamu fanu pulks, ko bieži sauc par "Zilo armiju".

Taču tad grupu pārņēma narkotiku atkarība un iekšējie konflikti, kā rezultātā grupu attiecīgi 1979. un 1981. gadā pameta Perijs un Vaitfords. Viņu vietā grupā sāka spēlēt Džimmijs Krespo un Riks Dafejs. Laika posmā no 1980. līdz 1984. gadam grupai klājās smagi, šajā laikā izdotais vienīgais albums "Rock in a Hard Place" neguva ne tuvu tik labus panākumus, kā iepriekšējie.

Lai arī 1984. gadā grupā atgriezās Perijs un Vaitfords un grupa noslēdza jaunu līgumu ar "Geffen Records", savu agrāko 1970. gados piedzīvoto slavas un popularitātes līmeni "Aerosmith" atkal sasniedza 1987. gadā ar albumu "Permanent Vacation". 1980. gadu otrajā pusē un 1990. gados "Aerosmith" radīja vairākas pasaulē populāras dziesmas, kā arī ieguva vairākas mūzikas balvas par albumiem "Pump" (1989), "Get a Grip" (1993) un "Nine Lives" (1997). Viņu atgriešanās slavas virsotnē tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajām rokenrola vēsturē. Pēc gandrīz 40 gadu darbības grupa joprojām turpina koncertēt un ierakstīt jaunu mūziku.

"Aerosmith" ir visu laiku komerciāli veiksmīgākā amerikāņu smagā roka grupa, viņu albumi ir pārdoti vairāk nekā 150 miljonos kopiju visā pasaulē, ieskaitot 66,5 miljonus ASV. Viņi arī ir rekordisti starp amerikāņu grupām par visvairāk saņemtajiem zelta un platīna statusiem par saviem albumiem. Grupa ir ar 21 dziesmu sasniegusi ASV Billboard dziesmu top 40, ieguvusi četras Grammy balvas, kā arī 10 MTV mūzikas balvas. 2001. gadā "Aerosmith" tika iekļauti Rokenrola slavas zālē, bet 2005. gadā žurnāls "Rolling Stone" savā 100 visu laiku labāko mūzikas izpildītāju sarakstā grupu ierindoja 57. vietā.

Studijas albumi:

* "Aerosmith" (1973)
* "Get Your Wings" (1974)
* "Toys in the Attic" (1975)
* "Rocks" (1976)
* "Draw the Line" (1977)
* "Night in the Ruts" (1979)
* "Rock in a Hard Place" (1982)
* "Done with Mirrors" (1985)
* "Permanent Vacation" (1987)
* "Pump" (1989)
* "Get a Grip" (1993)
* "Nine Lives" (1997)
* "Just Push Play" (2001)
* "Honkin' on Bobo" (2004)

Izlases:

* "Greatest Hits" (1980)
* "Gems" (1988)
* "Pandora's Box" (1991)
* "Big Ones" (1994)
* "Box of Fire" (1994)
* "Young Lust: The Aerosmith Anthology" (2001)
* "O, Yeah! The Ultimate Aerosmith Hits" (2002)
* "Devil's Got a New Disguise - The Very Best of Aerosmith" (2006)

The Rolling Stones

2009-12-07T14:55:00.011+02:00

The Rolling Stones ir britu grupa no Londonas. Tā tika izveidota 1962. gadā kad multi-instrumentālists Braiens Džonss un pianists Ians Stjuarts pievienojās dziedātājam Mikam Džegeram, ģitāristam Kītam Ričardsam, basģitāristam Bilam Vaimenam un bundziniekam Čārlijam Vudam. 1963 gadā Stjuarts vairs nebija oficiāls grupas biedrs, jo tika uzskatīts kā neatbilstoš tīņu elkam, bet turpināja darbu ar grupu kā menidžers līdz viņa nāvei 1985. gadā.

Grupas sākuma gados Džegers un Ričards kļuva par partnerien dziesmu rakstīšanā un pamazām pārņēma līderu pozīcijas no nepatikšanu cēlēja Džounsa. Sākumā grupa pārsvarā ierakstīja amerikāņu blūza un R&B dziesmu kaverversijas, bet kopš 1966. gada izdotā albūma Aftermath viņi pārsvarā izpildija Džegera\Ričardsa dziesmas. Dziesma "(I Can't Get No) Satisfaction" 1966. gadā padarīja viņus par pazīstamiem rokenrola mūziķiem. Miks Tailers aizvietoja Džounsu īsi pēc viņa nāves 1969. gadā. Tailers grupu pameta 1974. gadā un 1975. gadā viņa vietu ieņēma Faces ģitāristas Rons Vuds, kurš spēlē ar The Rolling Stones vēl joprojām. Vaimens pameta grupu 1992. gadā, Darils Džouns, kas nav oficiāls grupas biedrs, strādā ar grupu kopš 1994.gada.

No sākuma The Rolling Stones bija populāri tikai Apvienotajā Karalistē un Eiropā, bet uz ASV grupa devās 60. gadu sākumā, britu invāzijas laikā. The Rolling Stones ir izlaiduši 22 studijas albumus Apvienotajā Karalistē (ASV 24 albumus), astoņus koncertu albumus (ASV deviņus) un ir pārdevuši vairāk kā 200 milijonus aubumu visā pasaulē. 1971.gada albums Sticky Fingers iesāka virkni ar astoņiem spēcīgiem studijas albumiem, kas sasnieguši pirmo vietu Amerikas Savienotajās valstīs. Pēdējo albumu A Bigger Bang izlaida 2005. gadā. 1989. gadā The Rolling Stones tika uzņemti Rokenrola slavas zāle. Rolling Stones žurnāls atdzina viņus kā #4 labāko grupu pasaulē.

Albumi:

The Rolling Stones (1964)
12 X 5 (1964)
The Rolling Stones No. 2 (1965)
The Rolling Stones, Now! (1965)
Out of Our Heads (1965)
December's Children (And Everybody's) (1965)
Aftermath (1966)
Between the Buttons (1967)
Their Satanic Majesties Request (1967)
Beggars Banquet (1968)
Let It Bleed (1969)
Sticky Fingers (1971)
Exile on Main St. (1972)
Goats Head Soup (1973)
It's Only Rock 'n' Roll (1974)
Black and Blue (1976)
Some Girls (1978)
Emotional Rescue (1980)
Tattoo You (1981)
Undercover (1983)
Dirty Work (1986)
Steel Wheels (1989)
Voodoo Lounge (1994)
Bridges to Babylon (1997)
A Bigger Bang (2005)

AC/DC

2009-12-06T11:30:00.008+02:00

Mācībstunda

Vēsture

AC/DC ir smagā roka grupa no Sidnejas, Austrālijā, kuru 1973. gadā izveidoja brāļi Malkolms un Anguss Jangi. Lai gan šī grupa tiek uzskatīti par smagā metāla pionieriem, viņu izpildītā mūzika vienmēr klasificēta kā rokenrols. Pirms 1975. gada, kad AC/DC izdeva savu pirmo albumu "High Voltage", grupa pārdzīvoja dažādas sastāva izmaiņas. Pēc tam kolektīvs palika nemainīts tikai līdz 1977. gadam, kad basistu Marku Evansu nomainīja Klifs Viljamss. 1979. gadā grupa ierakstīja augsti novērtēto albumu "Highway to Hell". 1980. gada 19. februārī, pēc smagas alkohola dzeršanas, nomira vadošais dziedātājs un dziesmu līdzautors Bons Skots. Īsu brīdi bija doma, ka šī grupa beigs pastāvēt, bet pavisam drīz Skota vietu ieņēma bijušais "Geordie" grupas solists Braiens Džonsons, un tā turpināja savu darbību. Līdz ar to grupas fani mēdz dalīt grupas vēsturi Bona Skota ērā (1974-1980) un Braiena Džonsona ērā (kopš 1980).

Brāļi Malkolms, Anguss un Džeordžs Jangi dzimuši Glāzgovā, Skotijā, un pārcēlušies uz dzīvi Sidnejā ar lielāko daļu ģimenes 1963. gadā. Džeordžs bija pirmais, kurš iemācījās spēlēt ģitāru un kļuva par grupas Easybeats dalībnieku, šī grupa bija viena no veiksmīgākajām Austrālijā 60. gados. Vēlāk arī Malkolms sekoja brāļa pēdās un spēlēja vairākās mazpazīstamākās grupās.

Malkolms un Anguss ideju grupas nosaukumam nošpikoja no vecākās māsas šujmašīnas, uz kuras bija iniciāļi AC/DC (alternating current/direct current), kas nozīmē maiņstrāva/līdzstrāva. Brāļi uzskatīja, ka šis nosaukums simbolizē grupas enerģiju un spēku, kas liek mīlēt šo mūziku. Austrālijā grupa vairāk ir pazīstama, kā šo iniciāļu izruna "Acca Dacca". 1973. gada novembrī Jangi izveidoja grupu un pieņēma basistu Leriju van Kriedtu, solistu Deivu Evanu un bundzinieku Kolinu Burgesu. Taču šis bundzinieks bija pirmais, ko grupa atlaida, viņam sekoja arī vairāku basistu nomaiņa. Pa šo laiku Anguss pieņēma savu skolnieka tēlu, valkājot skolas formu, tā bija viņa māsas Margaretas ideja. Viņš bija izmēģinājis vairākus tēlus līdz tam, piemērām, Zirnekļcilvēku, Supermenu ar parodiju kā Super-Ang, arī Zorro un gorillas tēlu.

1974. gada septembrī Evansu nomaina Bons Skots. Līdzīgi, kā abi brāļi, arī Bons ir dzimis Skotijā un bērnībā pārcēlies uz dzīvi Austrālijā. Pirms tam grupa bija ierakstījusi tikai vienu dziesmu "Can I Sit Next to You, Girl" / "Rockin' in the Parlour" ar bijušo vokālistu Evanu, taču arī šī dziesma tika pārdziedāta Bona versijā kā "Can I Sit Next to You Girl". 1975. gada janvārī grupa izdeva savu pirmo albumu High Voltage, kas tika sarakstīts tikai 10 dienās. Tā pamātā bija Jangu sarakstītā mūzika un Bona Skota dziesmu vārdi. dažu mēnešu laikā grupas sastāvs nostabilizējās, par grupas basistu kļuva Marks Evans un par bundzinieku Fils Rūds. Vēlāk tajā pašā gada AC/DC laida klajā singlu "It's a Long Way to the Top (If You Wanna Rock 'n' Roll)", kas kļuva par tā laika rokenrola himnu. Šī dziesma tika iekļauta nākamajā grupas albumā T.N.T.

Grupa visā pasaulē ir pārdevusi 150 miljonus albumu, kas to padara par vienu no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām smagā roka grupām. Grupas 1980. gada albums "Back in Black", kurš visā pasaulē ir pārdots 42 miljonos eksemplāru, ir otrais visu laiku komerciāli veiksmīgākais albums mūzikas vēsturē. Lai ar kopā ar Led Zeppelin un Black Sabbath AC/DC tiek uzskatīti par hārdroka un smagā metāla pionieriem, paši mūziķi savu stilu dēvē par rokenrolu. Grupa vēl atzīst hārdroka birku, taču nepieņem, ja viņus sauc par metāla grupu.

Albumi:

* High Voltage (1975)
* TNT (1975)
* Dirty Deeds Done Dirt Cheap (1976)
* Let There Be Rock (1977)
* Powerage (1978)
* Highway To Hell (1979)
* Back in Black (1980)
* For Those About to Rock (1981)
* Flick of the Switch (1983)
* '74 Jailbreak (1984)
* Fly on the Wall (1985)
* Who Made Who (1986)
* Blow Up Your Video (1988)
* The Razor's Edge (1990)
* Ballbreaker (1995)
* Stiff Upper Lip (2000)
* Black Ice (2008)

Def Leppard

2009-12-02T13:31:00.003+02:00

Mācībstunda

Vēsture

Def Leppard ir britu rokgrupa no Šefīldas, kas dibināta 1977. gadā. VH1 grupu novērtējuši ar #31 vietu, kā "Greatest Artists of Hard Rock". Riks Sevidžs (bass), Pīts Villis (ģitāra) un Tonijs Kenings (bungas), visi bija Taptonas skolas studenti Šefīldā. Viņi izveidoja grupu ar nosaukumu Atomic Mass. Uz ģitārista vietu grupā pieteicās 18 gadus jaunais Džo Eliots, bet pēc viņa noklausīšanās, grupa izlēma viņam piešķirt galvenā vokāla vietu. Drīz pēc tam Eliots ierosināja grupu nosaukt par Deaf Leopard (nedzirdīgais leopards), pārējie šo nosaukumu pieņēma. Pēc Keninga ieteikuma, mazliet tika nomainīta pareizrakstība, lai šis nosaukums mazāk līdzinātos kādai punk grupai. 1978. gadā grupai pievienojās Stīvs Klārks.

Novembrī, tieši pirms Def Leppard 3 ierakstu sesijas, Kenings pameta grupu. Uz to brīdi Kenings tika aizvietots ar bundzinieku Frenku Nūnu. Mēneša beigās, kā patstāvīgs grupas bundzinieks tika pieņemts 15 gadus jaunais Riks Allens. Šī 3 ierakstu popularitāte pieauga pēc dziesmas "Getcha Rocks Off" izlaišanas. Debijas albums On Through the Night tika izdots 1980. gada 14. martā. Kaut arī albums sasniedza UK TOP 15, daļa līdzšinējo fanu novērsās no grupas, jo uzskatīja, ka viņi pārāk cenšas iekarot ASV auditoriju, ierakstot dziesmu "Hello America" un dodoties tūrēs pa ASV, atbalstot Patu Traversu, AC/DC, un Tedu Nugentu. Grupu ievēroja AC/DC producents Roberts Džons "Mutt" Landžs, kurš piekrita sastrādāties pie grupas otrā albuma High 'n' Dry. neskatoties uz albuma sliktajiem pārdošanas rādītājiem, "Bringin' On the Heartbreak" video klips kļuva par vienu no pirmajiem smagajiem video, kuru rādīja MTV 1982. gadā. Šī paša gada 11. jūlijā no grupas tika izmests tās viens no dibinātājiem Pīts Villis, par pārmērīgu alkohola lietošanu. Viņu aizstāja Fils Kollens. Sastāvs tika mainīts ierakstot Def Leppard trešo albumu Pyromania.

Galvenais albuma singls "Photograph", pārspēja pat Maikla Džeksona "Beat It", kā vairāk pieprasītais videoklips MTV. Arī nākamie singli "Rock of Ages" un "Foolin'" kļuva par lieliem hītiem, rezultātā albums tika pārdots 6 miljonos eksemplāru 1983. gadā. Pēc grupas sasniegumiem, viņi pārcēlās uz Dublinu lai strādātu pie nākamā albuma. 1984. gada 31.decembrī bundzinieks Riks Allens cieta smagā autoavārijā un zaudēja savu kreiso roku, bet neskatoties uz to, Riks bija apņēmīgs un turpināja būt par grupas bundzinieku. Viņš praktizējās sākumā uz spilveniem, un tad saprata, ka varētu izmantot arī savas kājas. Grupas biedri atbalstīja Allena atveseļošanos un nedomāja viņu nomainīt.

Grupas ceturtais albums Hysteria tika izdots 1987. gada 3. augustā. Otrais singls "Animal" kļuva populārs arī Anglijā un sasniedza #6 vietu. Albums topu virsotnes sasniedza jau pirmajā izdošanas nedēļā. ASV albumam gan neveicās (salīdzinot ar Pyromania), līdz tika izdots ceturtais singls "Pour Some Sugar on Me." Dziesma sasniedza #2 vietu topos un Hysteria beidzot iekaroja arī ASV albumu topu 1988. gadā. Arī nākamais singls, balāde "Love Bites" kļuva par #1, vēlāk ASV topu iekaroja singls "Armageddon It."

Pēc Hysteria, grupa ātri sāka strādāt pie piektā albuma, lai izvairītos no tik lielas pauzes, kāda bija starp trešo un ceturto albumu. Tomēr Stīva Klārka alkoholisms pasliktinājās līdz tādam, ka viņš tika ievietots rehabilitācijas centrā un 6 mēnešus atstādīnāts no darbības grupā. Klārks tā arī nekad neizārstējās, jo mira no nejaušas medikamentu un alkohola kombinācijas 1991. gada 8. janvārī savā Londonas mājā. Pārējie dalībnieki nolēma turpināt četratā un Kollens atdarināja arī Klārka stilu. Piektais albums Adrenalize, tika laists klajā 1992. gada 31. martā. Acumirklī albums nokļuva #1 vietā gan ASV, gan Lielbritānijā. Albuma singls "Let's Get Rocked" kļuva par varenu hītu, un tika nominēts par labāko video 1992. gada MTV Video Music Awards. Aprīli grupai pievienojās pazīstamais ģitārists Viviāns Kempbels. Divus gadus vēlāk Def Leppard izdeva savu labāko hītu izlasi Vault: Def Leppard Greatest Hits (1980–1995), kas tika pārdota 8 miljonos kopiju visā pasaulē. Albums, kas sastāvēja no B-pusēm un iepriekš neierakstītām dziesmām, laika posmā no 1984. līdz 1993. gadam, ar nosaukumu Retro Active, tika izdots 1993. gadā.

1996. gadā grupa izdeva nākamo albumu Slang, kurš bija tumšākas nokrāsas ar smagākiem dziesmu tekstiem un mūziku. ASV auditorija grupai samazinājās pēc šī albuma iznākšanas, bet žurnāls Q tomēr ievietoja šo albumu TOP 10 sarakstā 1996. gadā. Ar nākamo albumu Euphoria 1999. gadā, grupa atgriezās pie sava agrākā skanējuma. Šis albums sasniedza zelta statusu ASV un Kanādā. Desmitais albums ar vienkāršo nosaukumu X, tika izdots 2002. gada jūlijā. Ar šo albumu grupa pamazām sāka virzīties tālāk no smagā roka un popa pusi. Albums ļoti ātri pazuda no topu sarakstiem un kļuva par visnesekmīgāko albumu. Paplašināts un atjaunināts albums ar labākājām dziesmām Best Of, tika izdots 2004. gada oktobrī.

2006. gada 23. maijā Def Leppard izdeva koverversiju albumu ar nosaukumu YEAH! Šajā albumā tika pārdziedātas ELO, Sweet, The Kinks, Blondie, un Badfinger dziesmas. Grupas jaunais albums Songs from the Sparkle Lounge tika izlaists 2008. gada 28. aprīlī. Albums debitēja #5 vietā Amerikā, pirmais singls saucās "Nine Lives", kurā piedālās arī dziedātājs Tims McGravs. 2009. gada 14. jūnijā Def Leppard piedalījās Download Festival 2009 kopā ar Whitesnake un ZZ TOP.

Albumi:

* On Through the Night (1980)
* High 'n' Dry (1981)
* Pyromania (1983)
* Hysteria (1987)
* Adrenalize (1992)
* Retro Active (1993)
* Slang (1996)
* Euphoria (1999)
* X (2002)
* Yeah! (2006)
* Songs from the Sparkle Lounge (2008)

Guns N' Roses

2009-11-29T18:19:00.007+02:00

Mācībstunda

Vēsture

Grupa tika izveidota jau 1985. gadā Losandželosā. To izveidoja bijušie Hollywood Rose biedri Aksels Rouzs (vokāls) un Izijs Stradlins (ritma ģitāra), un LA Guns biedri Treicī Guns (vadošā ģitāra), Ole Beikss (bass) un Robs Gardners (bungas). Grupa izveidoja savu nosaukumu, apvienojot divu dalībnieku vārdus. Neilgu laiku vēlāk basists Ole Beikss tika aizvietots ar Dafu McKaganu, drīz pēc tam arī Treicī Guns tika aizstāts ar Slashu. Arī bundzinieks pēc kāda laika nomainījās, Roba Gardnera vietā nāca Slasha tuvs draugs Stīvens Adlers. grupa, kura nenomaiņīja savu nosaukumu Guns N' Roses arī pēc Treicī Guna aiziešanas, sāka savu tā dēvēto "Hell Tour." Kāda intervijā Slashs paziņoja, ka ceļojums uz Seatlu nostiprināja grupu un izveidoja savstarpēju ķīmiju.

Grupas pirmais albums Appetite for Destruction tika laists klajā 1987. gada 21. jūlijā. Amerikā "Welcome to the Jungle" tika izdots, kā pirmais albuma singls kopā ar video. Sākumā MTV video plānoja rādīt tikai svētdienu rītos ap 4:00, bet šo video ievēroja roka un pankroka fani, un sāka to pieprasīt biežāk. "Sweet Child O 'Mine" bija otrais singls, kuru sarakstījis Aksels Rouzs par savu draudzeni un topošo sievu. Sakarā ar pieaugošajiem grupas panākumiem, dziesma ar pievienoto video versiju guva lielu atsaucību radio un MTV, 1988. gada vasarā šis singls sasniedza ASV topu virsotnes. Ar laiku arī "Paradise City" city sasniedza topus, tā augstākā vieta bija #5. "Welcome to Jungle", "Sweet Child o 'Mine" un "Paradise City" visas kļuva par TOP 10 dziesmām Amerikā. Līdz ar to albums Appetite for Destruction tika pārdots vairāk nekā 28 miljonos eksemplāru.

Nākamais albums G N'R Lies tika izdots 1988. gadā, kas sasniedza #2 vietu Billboard topā. Albumā iekļautas četras Live ?!*@ Like a Suicide dziesmas un četras akustiskās. Dziesma "One in a Million", kurā iekļauti vārdi "niggers" un "faggots", kritiķi apvainoja Akselu rasismā un homofobijā. Pat pēc G N'R Lies izdošanas, Appetite for Destruction turpināja savu popularitātes pieaugumu visu 1988. un 1989. gadu, rezultātā viņi ieguva titulus gan kā Favorite Heavy Metal Artist un Favorite Heavy Metal Album (Appetite for Destruction), balvas tika pasniegtas 1990. gadā un to translēja televīzijā. Šajā apbalvošanā Slashs un McKagans bija manāmi iereibuši. Abi grupas dalībnieki uzsāka ārstēšanos pēc tam kad Rouzs draudēja ar grupas izformēšanu, ja viņi turpinās lietot narkotikas.

Tajā pašā gadā Guns N' Roses atgriezās studijā, lai rakstītu jauno albumu. Laikā, kad tika ierakstīta "Civil War," bundzinieks Stīvens Adlers bija tik ļoti salietojies kokaīnu, ka šis gabals tika mēģināts līdz pat 30 reizēm. Kā rezultāta Adlers tika izmests no grupas un viņu nomainīja Mets Sorums. Dažus mēnēšus iepriekš grupai bija pievienojies ar Dizijs Rīds (taustiņi). Tika sarakstītas pietiekami daudz dziesmas diviem albumiem, tāpēc grupa laida klajā Use Your Illusion I un Use Your Illusion II 1991. gada 17. septembrī. Abi albumi pavadīja 108 nedēļas Billboard topā. Šajos albumos tika pievienoti arī tādi video, kā "Don't Cry", "November Rain" un "Estranged" - vieno no visdārgākajiem video kādi jebkad ir uzņemti. Balāde "November Rain" kļuva par visvairāk pieprasīto video MTV, 1992. gadā šī dziesma ieguva MTV Video Music Award par labāko režiju.

1993. gada 23. novembrī grupa laida klajā glam roka kolekciju ar nosaukumu The Spaghetti Incident? Neskatoties uz grupas biedru protestiem, pēc Aksela lūguma albumā tika iekļauta Čārlza Mensona dziesma "Look at Your Game Girl". The Spaghetti Incident? neguva tik lielus panākumus, kā iepriekšējie albumi, līdz ar to spriedze grupas biedru starpā pieauga. Pazīstamākais singls no šī albuma ir "Knockin' on Heaven's Door". Slashs un McKagans vēlāk pameta grupu, līdz ar to dalībnieku vidū no sākotnējās Guns N' Roses bija palicis tikai Aksels. Oficiāli grupa nekad nav izjukusi, jo tiklīdz kāds grupu pameta, tā vietā tika pieņemts kāds cits.

1999. gadā grupa izlaida jaunu dziesmu "Oh My God", kas tika iekļauta filmas End of Days skaņu celiņā. Dziesmas izlaišana bija paredzēta, ka ievads jaunajam albumam Chinese Democracy. Tomēr šis albums oficiāli tika izdots 2008. gada 22. novembrī, kļūstot par grupas sesto albumu. Koncerttūre tiek plānota 2010. gadā. Tā kā gaidam!

Albumi:

* Appetite for Destruction (1987)
* G N' R Lies (1988)
* Use Your Illusion I (1991)
* Use Your Illusion II (1991)
* The Spaghetti Incident? (1993)
* Chinese Democracy (2008)

W.A.S.P.

2009-11-29T12:28:00.007+02:00

Viena no smagākajām grupām nāk no agrīnās 80to Losandželosas metāla skatuves, W.A.S.P. (dibināta 1982. gadā) strauji iekaroja valsts nosodījumu pateicoties saviem šokroka attēliem, dziesmu vārdiem un koncertiem. Diemžēl, kad ar laiku skandalozie izgājieni kļuva pašsaprotami un par tiem pārstāja runāt, grupa saprata, ka ir diezgan sarežģīti paplašināt un noturēt savu esošo auditoriju, ar dziesmām vien.

Līderis Blekijs Lovless (bass, vokāls) jau bija rokenrola veterāns, kad viņš pārcēlās uz Rietumkrastu un dibināja W.A.S.P. ar ģitāristiem Krisu Holmesu, Rendiju Paiperu un bundzinieku Toniju Ričardsu. Grupai ātri izveidojās nežēlīga reputācija, galvenokārt pateicoties Lovlesa ieradumiem koncertos - daļēji kailas modeles spīdzināšana un jēlas gaļas mešana publikā. 1982. gadā grupa izdeva neatkarīgu demo ierakstu Face the Attack. Taču ar oficiāli pirmo albumu 1984. gadā W.A.S.P. - W.A.S.P., grupu kļuva neiespējami ignorēt. Dziesmas "I Wanna Be Somebody" un "Love Machine" guva lielus panākumus. Grupa turpināja uzstāties un demonstrēt savus šausmu šovus. 1985. gada albumā The Last Command, grupai pievienojās jauns bundzinieks Stīvens Reilijs, par šī albuma lielāko hītu kļuva "Blind in Texas." Par otro singlu kļuva "Wild Child."

Ironiski, ka grupa piebremzējā ar saviem skaļajiem šoviem un darbību, izlaižot albumu Inside the Electric Circus 1986. gadā. Tas bija diezgan monotoms albums, kurā Lovless spēlēja ģitāru, aizstājot grupu pametušo Paiperu. Tika pieņemts jauns basists Džonijs Rods. W.A.S.P. šovos asinis un zarnas vairs netika rādītas un arī dziesmas bija kļuvušas mierīgākas. Neskatoties uz diezgan spēcīgā dzīvā albuma Live...In the Raw izlaišanu nākamajā gadā, grupas popularitāte sāka strauji kristies.

1989. gada albums The Headless Children bija domāts, kā W.A.S.P. spilgta atgriešanās pēc pāris gadu pārtraukuma, bet tas izgāzās un neguva lielus panākumus, drīz pēc tam grupa tika izformēta. Lovless beidzot atgriezās 1992. gadā ar ambiciozu rokoperas stila albumu The Crimson Idol, tas tika dēvēts, kā Blekijs Lovless & W.A.S.P. Atkārtojot grupas vecos šokroka paņēmienus un izgājienus, slava diemžēl netika gūta, albums izgāzās. Izskatījās, ka šī ir pēdējā nodaļa W.A.S.P. pastāvēšanā. 1994. gadā tika izdota labāko dziesmu izlase First Blood Last Cuts ar 14 labākajām dziesmām, tajā tika iekļautas arī divas jaunas dziesmas "Sunset & Babylon" un "Rock & Roll To Death."

Tomēr Lovless atgriezās velreiz, šoreiz kopā ar ģitāristu Krisu Holmsu, basistu Maiku Dudu un bundzinieku Stetu Hovlandu, 1995. gadā ar astoto albumu Still Not Black Enough. Gadu vēlāk ASV tika izlaists šis albums ar četrām bonus dziesmām "One Tribe", "Skinwalker," Queen kaverversiju "Tie Your Mother Down", un AC/DC koveru "Whole Lotta Rosie". Sākumā šis albums tika izdots, kā Lovlesa solo albums, bet sakarā ar tā smago saturu Blekijs to tomēr izdeva, kā W.A.S.P. albumu. Laikā no 1996. gada beigām līdz 1997. gada sākumam Losandželosā tika ierakstīts jaunais albums Kill Fuck Die. Nežēlīgi vardarbīgas, seksuāli skaidras un politiski nepareizas dziemsas, kā "Take The Addiction", "My Tortured Eyes", "Killahead", "Kill, Fuck, Die", "Kill your Pretty Face", "Little Death" un "The Horror" ir grupas atzītākās un labākās dziesmas. Jau pēc vienas albuma noklausīšanās reizes bija saprotams, ka W.A.S.P. ir atgriezušies pie sava agrākā tēla.

1999. gada maijā grupa turpināja savu agrīno seksa, asiņu un rokenrola skanējumu ar albumu Helldorado. Šis albums tika rakstīts ar apzinātu nodomu, lai radītu tāda stila dziesmas, kādas grupa tika spēlējusi pirms noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju. 2000. gadā tika izdota otrā dziesmu izlase The Best Of The Best. 2001. gadā tika izdots albums Unholy Terror, šajā albumā grupa izpaudās tādās dziesmās, kā "Let it Roar," "Hate to Love me," "Locomotive Man," "Unholy Terror" un "Raven Heart." Turpmākie albumi, tāpāt kā līdz šim galvenokārt tapuši ar Lovlesa mūziku un vārdiem. Dying for the World 2002. gadā. The Neon God: Part 1 - The Rise un The Neon God: Part 2 - The Demise 2004. gadā, kā arī Dominator 2007. gadā un, protams, Babylon 2009. gadā.

Studijas albumi:

* Face the Attack (1982, neatkarīgs demo ieraksts)
* W.A.S.P. (1984)
* The Last Command (1985)
* Inside the Electric Circus (1986)
* The Headless Children (1989)
* The Crimson Idol (1992)
* Still Not Black Enough (1995)
* Kill Fuck Die (1997)
* Helldorado (1999)
* Unholy Terror (2001)
* Dying for the World (2002)
* The Neon God: Part 1 - The Rise (2004)
* The Neon God: Part 2 - The Demise (2004)
* Dominator (2007)
* Babylon (2009)

Koncertalbumi:

* Live...In the Raw (1987)
* Live...Animal (minialbums) (1987)
* Double Live Assassins (1998)
* The Sting (2000)

Izlases:

* First Blood Last Cuts (1994)
* The Best of the Best: 1984-2000, Vol. 1 (2000)

Led Zeppelin

2009-11-25T20:31:00.011+02:00

Led Zeppelin tiek uzskatīta par vienu no pirmajām smagā metāla grupām. Savos skaņdarbos tā bieži šķērsoja žanru robežas, pārsvarā apvienojot roku ar blūzu vai folkmūziku, kā arī rockabilly, regeju, soulmūziku, fankmūziku un citiem stiliem.

Led Zeppelin bija britu rokgrupa, kura muzicēt sāka 1968. gada septembrī. Tajā visu pastāvēšanas laiku bija četri dalībnieki: Roberts Plānts (vokālists, mutes harmonikas), Džimijs Peidžs (ģitāra), Džons Pols Džonss (basģitāra, taustiņinstrumenti) un Džons Bonems (bungas. Pirmais koncerts ar nosaukumu "Led Zeppelin" norisinājās 1968. gada 15. oktobrī. Grupas debijas albums ar nosaukumu "Led Zeppelin" tika laists klajā 1969. gada 12. janvārī. To uzskata par vienu no pirmajiem smagā metāla mūzikas albumiem, lai gan solists Roberts Plānts paziņoja, ka nav godīgi uzskatīt šo grupu par metālistiem, ja "aptuveni trešdaļa materiāla ir akustiska". Džimijs Peidžs intervijā 1990. gadā atzina, ka albuma ierakstīšana un samiksēšana aizņēma tikai 35 stundas. Albums izmaksāja 1 750 £ kopā ar vāka dizainu. 1975. gadā albums bija nopelnījis 7 000 000 $.

1970. gada 28. februārī grupa uzstājās ar nosaukumu "The Nobs", kad Eva fon Cepelīna, Zeppelin dirižabļu izgudrotāja Ferdinanda fon Cepelīna pēctece, draudēja grupu iesūdzēt tiesā. Pirmajā darbības gadā grupa bija paspējusi pabeigt četras koncertturnejas ASV un Lielbritānijā, kā arī izdot otro albumu: Led Zeppelin II. Albums lielākoties tika ierakstīts dažādās ASV studijās, turnejas laikā. Tas iekļuva pārdotāko albumu topa galvgalī gan ASV, gan Lielbritānijā. Pēc albuma izdošanas grupa uzsāka vēl vienu koncertturneju. Sākotnēji tā uzstājās klubos, tad lielākās auditorijās un, visbeidzot, stadionos, līdz ar popularitātes pieaugumu. Koncerti mēdza ilgt vairāk nekā četras stundas un dažas grupas dziesmas tika krietni pagarinātas pateicoties improvizācijām.

Led Zeppelin popularitāte strauji pieauga 1970. gados. Grupas imidžs mainījās, kad tās dalībnieki sāka valkāt ekstravagantas un spilgtas drēbes. Grupa iegādājās privātu lidmašīnu (iesauktu par The Starship) un sāka izīrēt veselas viesnīcu daļas (tostarp Continental Hyatt House Losandželosā, kuru pēc Led Zeppelin apmeklējuma iesauca par "grautiņu māju"). Kādā incidentā Džons Bonems ar motociklu brauca kādā grupai izīrētā "grautiņu mājas" stāvā, bet cita grupa izdemolēja istabu Tokijas Hilton viesnīcā un kopš tā laika Led Zeppelin dalībniekiem ir liegta ieeja šajā ēkā. Lai gan par Led Zeppelin parādījās vairāki stāsti, kuros dalībnieki izpostīja viesnīcu numuriņus un izmeta to televizorus pa logiem, daži žurnālisti uzskata, ka šie stāsti ir pārspīlēti.

Grupas trešā albuma Led Zeppelin III pabeigšanai Peidžs un Plānts 1970. gadā devās uz Bron-Yr-Aur kotedžu Velsā. Tā rezultātā tika ierakstīts vairāk akustisku dziesmu (kā arī šim notikumam tika veltīta dziesma "Bron-Yr-Aur Stomp", kura uz albuma vāka bija nepareizi nodrukāta kā "Bron-Y-Aur Stomp"), kurās bija manāms folkmūzikas un ķeltu mūzikas iespaids. Albuma akustiskā skaņa izpelnījās dalītas atsauksmes, daudzi kritiķi un fani bija pārsteigti par pēkšņo pārslēgšanos no elektriskās skaņas pirmajos divos albumos. Ar laiku reputācija uzlabojās un tagad Led Zeppelin III pārsvarā tiek slavēts. Albumam ir unikāls vāks, kurā ir iekļauts ritenis, kuru pagrozot izmainās vāka izskats (riteņa fragmentus var redzēt no dažādiem caurumiem uz vāka). Albuma ievaddziesma, "Immigrant Song", tika izdota kā singls 1970. gada novembrī pret grupas gribu. Singlā tika iekļauta vienīgā B puse, kura nav bijusi albumā, "Hey Hey What Can I Do". Lai arī grupa uzskatīja, ka tās albumi ir nedalāmi, daži singli tika izdoti bez grupas atļaujas. Grupa atteicās no televīzijas uzstāšanām, uzstājot, ka faniem jānāk uz koncertiem, lai viņus redzētu.

Grupas ceturtais albums tika laists klajā 1971. gada 8. novembrī. Tam nebija nosaukuma, bet uz plates bija uzdrukāti četri simboli . Uz albuma nebija nekādas norādes par to, kas tā ir par grupu, lai pierādītu žurnālistiem, ka viņi var pārdot savus albumus arī neizmantojot savu vārdu. Atlantic Records katalogā tika izmantoti nosaukumi "Four Symbols" un "The Fourth Album". Citas nosaukuma variācijas ir "IV", "Untitled", "Zoso" (par godu pirmajam simbolam)un citi. Oficiāli albums joprojām ir bez nosaukuma, tomēr to visbiežāk sauc par "Led Zeppelin IV". Intervijā žurnālam "Rolling Stone" Plānts pateica, ka tā nosaukums ir vienkārši "The Fourth Album". Pēc 2006. gada 31. jūlija datiem ASV šis albums ir pārdots 23 miljonos eksemplāru.

Nākamais albums "Houses of the Holy" tika izlaists 1973. gadā. Uz tā vāka ir redzami kaili bērni. Lai gan bērni nav redzami no priekšpuses, tolaik šis attēls izraisīja neizpratni un dažviet, piemēram, Spānijā un reliģiozajos ASV austrumu štatos, albumu aizliedza. Dziesma "Houses of the Holy" tika iekļauta albumā "Physical Graffiti" divus gadus vēlāk, par spīti tam, ka to ierakstīja vienā laikā ar tāpat nosaukto albumu. Houses of the Holy kļuva populārs un tam sekojošā ASV koncertturneja bija ļoti veiksmīga. Koncertu Floridā noskatīties ieradās ap 56 800 cilvēku, pārspējot The Beatles 1965. gadā uzstādīto rekordu. 1974. gadā grupa atpūtās no koncertturnejām un izveidoja savu ierakstu kompāniju: Swan Song Records. Tā tika nosaukta par godu vienai no neizdotajām Led Zeppelin dziesmām (to vēlāk ar nelielām izmaiņām izdeva Peidžs savas grupas The Firm debijas albumā, nomainot nosaukumu uz "Midnight Moonlight").

1975. gada 24. februārī tika laists klajā pirmais Led Zeppelin dubultalbums Physical Graffiti, kurš bija arī pirmais, kura izdevējkompānija ir Swan Song. Tas sastāvēja no piecpadsmit dziesmām, no kurām astoņas ierakstīja 1974. gadā, bet pārējās bija neizdotas citu albumu dziesmas. Recenzijā žurnālā Rolling Stone albumu Physical Graffiti novērtēja kā Led Zeppelin "mēģinājumu gūt cieņu kā māksliniekiem," un apgalvoja, ka vienīgie grupas konkurenti uz pasaules labākās rokgrupas statusu bija The Rolling Stones un The Who. Pēc sekmīgajiem koncertiem "Earls Court" arēnā Led Zeppelin atpūtās un ieplānoja vasaras koncertturneju Ziemeļamerikā, kura sāktos ar diviem koncertiem Sanfrancisko. Šie plāni tika pārtraukti 1975. gada augustā, kad Roberts Plānts un viņa sieva Morīna piedzīvoja smagu autoavāriju, kamēr viņi bija brīvdienās Rodas salā, Grieķijā. Plānts salauza potīti, bet Morīna bija ļoti nopietni ievainota. Viņas dzīvību izglāba asins pārliešana. Nespējīgs koncertēt, Plānts devās uz Džērsijas salu, kur kopā ar Bonemu un Peidžu pavadīja divus mēnešus atveseļojoties. Šīs pauzes laikā tika sarakstīta liela daļa materiāla albumam "Presence".

Tolaik grupa bija viena no populārākajām pasaulē. 1976. gadā viņi bija pārdevuši vairāk ierakstu nekā jebkura cita tālaika grupa, tostarp, The Rolling Stones. "Presence" tika izdots 1976. gada martā. Albumā bija vairāk parastu ģitāras improvizāciju un mazāk akustisku balāžu, nekā iepriekšējos albumos. Lai gan tas ieguva platīna statusu, kritiķu viedoklis bija dažāds un daži uzskatīja, ka grupas pārmērības ir negatīvi iespaidojušas dalībniekus. Par spīti sākotnējai kritikai, Peidžs nosaucis "Presence" par viņa mīļāko albumu un tā ievaddziesmu "Achilles Last Stand" par viņa mīļāko Led Zeppelin dziesmu. Intervijā kādai Zviedrijas televīzijas programmai Peidžs atzina, ka uzskata, ka "Presence" ir visraksturīgākā grupas ilgspēlējošā plate.

1977. gadā Led Zeppelin uzsāka kārtējo lielo Ziemeļamerikas turneju. Atkal tika uzstādīts jauns apmeklējuma rekords: 76 229 cilvēki apmeklēja koncertu Pontiac Silverdome stadionā 30. aprīlī. Pēc Ginesa rekordu grāmatas datiem, šis joprojām ir lielākais apmeklētāju daudzums koncertam, kurā piedalījies viens izpildītājs. 1978. gada decembrī grupa atkal sāka ierakstīt dziesmas, šoreiz Stokholmā. Tās tika iekļautas albumā "In Through The Out Door", kas, par spīti jauktām kritiķu atsauksmēm, jau otrajā nedēļā sasniedza pirmo vietu Lielbritānijā un ASV Billboard pārdotāko albumu topā.

1980. gada 2. septembrī Bonems tika atrasts miris viesnīcas numurā. Viņš bija 32 gadus vecs. Nāves iemesls bija nosmakšana, jo viņa vēmekļi bloķēja elpceļus. Autopsijā citi nāves iemesli atklāti netika. Viņš tika kremēts 10. oktobrī. Par spīti baumām, ka Kouzijs Pauels, Karmains Episs, Berimors Bārlovs, Saimons Kērks vai Bevs Bevans varētu pievienoties grupai un aizvietot Bonemu, dzīvie dalībnieki nolēma beigt darbību līdz ar grupas biedra nāvi. 1980. gada 4. decembrī tika izdota preses relīze, kura apstiprināja šo ziņu. "Mēs vēlamies, lai taptu zināms, ka mūsu dārgā drauga zaudēšana un dziļā nedalītas harmonijas sajūta, kuru jutām mēs un mūsu menedžeris, lika mums nolemt, ka mēs neturpināsim kā agrāk."

Albumi:
1. Led Zeppelin (1969)
2. Led Zeppelin II (1969.)
3. Led Zeppelin III (1970.)
4. Led Zeppelin IV (1971.)
5. Houses of the Holy (1973.)
6. Physical Graffiti (1975.)
7. Presence (1976.)
8. In Through the Out Door (1979.)

Metallica

2009-11-23T13:43:00.008+02:00

Metallica ir amerikāņu smagā metāla mūzikas grupa, kura izveidota 1981. gadā Losandželosā. Tā tika dibināta, kad bundzinieks Larss Ulrihs ievietoja sludinājumu Losandželosas laikrakstā, lai interesenti piesakās izveidot jaunu grupu. Vienīgi Ulrihs un solists Džeimss Hetfīlds ir palikuši grupā no pašiem pirmsākumiem. Pašlaik ģitārists ir Kērks Hamets, bet grupas pašos pirmsākumos tas bija Deivs Masteins. Savukārt basģitāristi ir mainījušies vairākkārt.

Metallica jau no paša sākuma spēlēja mūziku ātrā ritmā, kura bija izteikti instrumentāla un agresīva. Tādā veidā viņi kopā ar trim citām grupām - Slayer, Megadeth un Anthrax - izveidoja tā saukto smagā metāla apakšzanra thrash metal "lielo četrinieku". Ar 57 miljoniem pārdotu albumu ASV un 35 miljoniem ārpus ASV, ir viena no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām smagā metāla grupām un tai ir liela nozīme žanra un tā apakšžanru, it īpaši thrash metal attīstībā.

Grupas nosaukumu, varētu teikt, izdomāja Larss Ulrihs, viņam kāds draugs vaicāja vai vārds ‘’Metallica’’ derētu kā nosaukums mūzikas žurnālam, Larss ieteica žurnālam citu nosaukumu, bet Metallica paturēja prātā, kā savas topošās grupas nosaukumu... 1982. gadā tika ierakstīta dziesma Hit the Lights pirmajam ierakstam Metal Massacre. Tika pieaicināts Loids Grants, lai iespēlētu solo ģitāras partijas, Grants nekļuva par grupas dalībnieku. Grupai bija vajadzīgs ģitārists, tāpēc Ulrihs atkārtoti ielika laikrakstā sludinājumu, atsaucās Deivs Masteins. Kurš tobrīd spēlēja grupā Panic. Hetfīlds un Ulrihs bija ļoti priecīgi par Masteina iesildīšanos, pat nenoklausoties Masteina sagatavoto materiālu bez liekām runām piedāvāja viņam spēlēt Metallica.

Metallica pirmo albumu Kill ‘Em All izdeva 1983. gadā. Veids, kā viņi spēlēja savā pirmajā albumā, palika nemainīgs arī nākošajos gados, tas īpaši izcēlās ar agresīvām ritma ģitāras partijām. Kill ‘Em All nesasniedza topu augšgalus un nebija īpaši populārs, bet radās savi fani kuri sekoja, kā Metallica izaug uz pagrīdes smagā metāla skatuves.

Gadu vēlāk (1984.) Metallica izdod savu otro studijas albumu Ride The Lightning. Albumā ir dziesma Fade To Black, kura ir lēna, depresīva un tās vēstījums ir domas par pašnāvību, līdzīgas ir nākamo albumu balādes Welcome Home (Sanitarium) un One. Ar šim lēnajām, depresīvajām dziesmām Metallica atšķīrās no pārējām thrash metal grupām. Grupas dalībnieki iespaidojās no tādām grupām kā - Iron Maiden, Motörhead, Diamond Head, Saxon, Misfits, Discharge un citām grupām, kuras spēlēja NWOBHM stilā. 1986. gadā Metallica ieraksta trešo studijas albumu Master of Puppets, ko daudzi uzskata par labāko grupas veikumu. Šis ir pēdējais albums, kurā piedalās Klifs Bērtons.

1987. gada jūlijā tiek ierakstīts minialbums Garage Days Re-Revisited, kurā iekļautas dažu British metal un hardcore grupu koverversijas. 1988. gadā grupa ieraksta albumu …And Justice for All, kurš ir sarežģītākais grupas līdzšinējā vēsturē. Albumā iekļautās dziesmas grupa reti spēlēja koncertos, jo tās bija pārāk garas un sarežģītas. To vietā daudzos koncertos tika iekļautas vairāku šī albuma dziesmu kombinācijas. Tomēr arī ...And Justice for All ir iekļautas dažas no labākajām grupas dziesmām - One, Harvester of Sorrow un Blackened.

1991. gadā grupa izdod albumu ar nosaukumu Metallica (pazīstams arī kā The Black Album). Darbs pie albuma un tam sekojošā tūre ir uzfilmēta un iekļauta dokumentālajā filmā A Year and a half in the life of Metallica. Albuma ierakstīšana bija grūta un gara, kā rezultātā grupas dalībnieki ienīda viens otru un producentu Bobu Roku, kurš visu laiku diktēja savu viedokli par to, kādai jābūt mūzikai un kā tai precīzi jāskan. Neskatoties uz grūtībām, albums tūlīt pēc izdošanas iekļuva Billboard topā. Tas uzskatāms par komerciāli visveiksmīgāko Metallica vēsturē.

1996. gadā grupa izdeva albumu Load, kura ierakstīšana prasīja vairāk nekā gadu. Ierakstītā materiāla bija daudz, bet grupa nevēlējās izdot dubultalbumu, tāpēc 1997. gadā iznāca ReLoad. Ierakstot Load albumu, dažas dziesmas tika atliktas malā kā nederīgas, bet tās tika pabeigtas un iekļautas ReLoad. Šie albumi reprezentēja citādu Metallica spēlēšanas stilu. Vairāk uzmanības veltīta Hetfīlda dziedāšanai, Metallica eksperimentē ar mūzikas instrumentiem, dziesmās Mama Said un Low Man’s Lyric izmantota vijole un mutes ermoņikas. Izākot Load, grupas dalībnieki arī nogrieza savus garos matus. 1998. gadā Metallica izdod dubultalbumu Garage Inc. Albumā, kurš sastāv tikai no kaverversijām, Metallica "pa savam" iespēlējusi The Misfits, Thin Lizzy, Mercyful Fate, Black Sabbath, Queen un citu grupu dziesmas.

1999. gada novembrī Metallica izdod albumu S&M (pieejams arī DVD un VHS versijā kā koncerta ieraksts), albumu, kurš ierakstīts kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri. Tajā iekļautas jau iepriekš rakstītas dziesmas un divas jaunas dziesmas - (minus) Human un No Leaf Clover. 2001. gadā bija paredzēts, ka Metallica dosies studijā, lai ierakstītu jaunu albumu, bet tad no grupas aizgāja Džeisons Ņūsteds. Ņūsteds, paralēli Metallica, sāka darboties grupā Echobrain, kas nepatika Džeimsam Hetfīldam. Kā attaisnojumu sev Ņūsteds minēja, ka Metallica aizvien vairāk laika pavada ar ģimenēm un mazāk spēlējot. 2001. gada jūlijā Hetfīlds iestājas rehabilitācijas klīnikā, lai ārstētu atkarību no alkohola. Hemets un Ulrihs palikuši divatā pirmo reizi nopietni apsver domu par grupas Metallica izjukšanu.

Hetfīldam agriežoties no klīnikas, grupa lēnām sāk rakstīt un mēģināt jaunas dziesmas. Iztrūkstošo basista vietu uz laiku ieņem ilggadējais grupas producents Bobs Roks, bet drīz tiek atrasts jauns basģitārists Roberts Truhiljo, kas pirms tam spēlējis Oziju Osbornu pavadošajā grupā, kā arī sadarbojies ar tādiem māksliniekiem kā, Džerijs Kantrels (Jerry Cantrell), Suicidal Tendencies, utt. 2003. gada jūnijā iznāk albums St.Anger. Albums ir ar nolūku veidots rupjš, kā atbilde visiem tiem kritiķiem un daļai fanu, kuri uzskatīja, ka Metallica vairs nav spēlēt spējīgi. Fani atkal bija neapmierināti ar tādu, nu jau jauno Metallica, jo vairs nebija tik pierasto ģitāru solo, mainījies arī bungu skanējums. Neskatoties uz kritiķu negācijām, Metallica 2004. gadā par albumu St.Anger saņēma Grammy balvu. Tūlīt pēc albuma nāk klajā arī dokumentālā filma Some Kind Of Monster, kas ļauj ieskatīties grupas aizkulisēs.

Grupa 2008. gada 10. septembrī tika izdots jauns albums Death Magnetic.
Albumi:

Kill 'Em All (1983)
Ride The Lightning (1984)
Master Of Puppets (1986)
The $5.98 E.P.: Garage Days Re-Revisited (1987)
...And Justice for All (1988)
Metallica (1991)
Load (1996)
ReLoad (1997)
Garage Inc. (1998)
S&M (1999)
St. Anger (2003)
Death magnetic (2008)

Queen

2009-11-19T14:40:00.007+02:00

1969. gadā ģitārists Braiens Mejs un basģitārists Tims Stafels nolēma dibināt grupu. Mejs uzlika sludinājumu uz koledžas ziņojumu dēļa par to, ka grupa meklē bundzinieku. Rodžers Teilors, jauns students, pieteicās un ieguva darbu. Viņi nosauca grupu par Smile. Tajā pašā gadā Smile noslēdza līgumu ar ierakstu studiju un veica pirmo ierakstu sesiju. Drīz vien Stafels grupā iesaistīja Farohu Bulsaru (vēlāk zināmu kā Fredijs Merkūrijs), ar kuru mācījās vienā koledžā. Pats Tims Stafels 1970. gadā grupu atstāja, lai pievienotos grupai Humpy Bong. Atlikušie Smile dalībnieki, pateicoties Merkūrija iniciatīvai, nomainīja nosaukumu uz Queen. Labu laiku tika izmēģināti daudzi basģitāristi, tomēr viņi neiederējās grupā. Līdz 1971. gada fevruārī Queen pievienojās Džons Dīksons un varēja sākties darbs pie jaunā albuma.

1973. gadā Queen izlaida pirmo albumu, kurā daudz bija ietekmējušies no progresīvā roka un smagā metāla. Lai arī kritiķi izteicās labi, albums tika pārdots slikti. Nākamajā gadā iznāca otrais albums Queen II, kas bija pats smagākais grupas ieraksts. Dziesma Seven Seas Of Rhye bija pirmais grupas lielais hīts. Tomēr ar ierakstu pārdošanu ārpus Apvienotās Karalistes, nesekmējās. Trešais albums Sheer Heart Attack sasniedza 2. vietu Lielbritānijas albumu topā, labi tika pārdots Eiropā, kā arī ASV. Labus panākumus sasniedza singls Killer Queen, kas bija otrajā vietā Lielbritānijā un pirmajā ASV.

1975. gadā tika izlaists A Night at the Opera. Tas tolaik bija visdārgāk producētais albums pasaulē. Pirmais singls Bohemian Rhapsody Lielbritānijas topa pirmajā vietā noturējās deviņas nedēļas un ir trešais visu laiku pārdotākais singls. Šī kompozīcija vairākās aptaujās ir atzīta par visu laiku labāko dziesmu. Pēc gada klajā nāca A Day at the Races. Galvenais albuma hīts bija Somebody To Love, kurā Merkūrija, Meja un Teilora balsis tika ierakstītas vairākas reizes, radot gospeļu kori. Togad Queen nospēlēja vienu no slavenākajiem koncertiem Londonā, Haidparkā. Koncertu, kurā ieeja bija par brīvu, noskatījās apmēram 150 000 cilvēku.

Nākamā gada ierakstā News Of The World bija divas no Queen slavenākajām dziesmām – We Will Rock You un We Are The CHampions, kuras abas ir kļuvušas sporta himnām. Jaunais albums The Works bija Queen atgriešanās pie rokmūzikas. Lielākie hīti bija I Want To Break Free un Radio Ga Ga. Tomēr, par spīti tiem, albuma pārdošana ASV nesekmējās. 1985. gadā Queen piedalījās Live Aid festivālā, izpildot savus lielākos hitus. 2005. gadā šī uzstāšanās tika atzīta par visu laiku labāko. Pirms uzstāšanās nebija atļauta tehnikas pārbaude, bet bez tās uzstāties bija liels risks. Noteikumu dēļ arī nebija iespējams nospēlēt visu Bohemian Rhapsody dziesmu, jo nebija atļauts ierakstā atskaņot operas daļu. 1986. gadā iznāca A Kind Of Magic. Vairākas dziesmas tika sarakstītas filmai Kalnietis. Labus panākumus guva gan albuma tituldziesma, gan tādas kompozīcijas kā One Visoin, Who Wants To Live Forever un Princes of the Universe.

Togad Queen devās savā lielākajā un arī pēdējā koncerttūrē. Kopumā šajā tūrē Queen redzēja vairāk nekā miljons cilvēku, Anglijā vien 400 000. Vēlāk izrādījās, ka tā bija pēdējā iespēja redzēt grupas koncertu ar Merkūriju. 1988. gadā presē parādījās informācija, ka Fredijam Merkūrijam ir AIDS. Pats mūziķis to pilnībā noliedza, sakot ka jūtas lieliski. Līdz tam to pierādīja tas, ka Queen nepārstāja darbu, pēc gada izlaižot albumu The Miracle. Albumā bija viena no grupas populārākajām dziesmām I Want It All.

Jau 1988. gadā Merkūrijs pārtrauca lielās izklaides, aizbildinoties ar to, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis un viņam jāstrādā pie mūzikas. 1990. gadā grupa ierakstīja albumu Innuendo, tomēr tas tika izdots tikai nākamajā gadā Merkūrija veselības dēļ. Par spīti sliktajai veselībai, Merkūrijs turpināja darboties un 1991. gada oktobrī Queen izdeva savu otro labāko dziesmu izlasi. Tomēr tā paša gada 23. novembrī Merkūrijs oficiāli paziņoja, ka viņam ir AIDS. Viņš nomira nākamajā dienā 45 gadu vecumā.

Pēc Merkūrija pirmsnāves lūguma, no jauna tika izdota Bohemian Rhapsody. Arī šoreiz tā sasniedza 1. vietu Lielbritānijas topā. Visi ienākumi tika nodoti cīņai pret AIDS. 1992.gadā notika Merkūrijam veltītais labdarības koncerts. Tajā piedalījās Eltons Džons, Deivids Bovijs, Metallica, Džordžs Maikls un citi slaveni mūziķi. Visi ienākumi tika ziedoti cīņai pret AIDS, turklāt šis koncerts ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā „Lielākais rokzvaigžņu kopkoncerts.”

Savu pēdējo albumu Queen izdeva 1995. gadā, nosaucot par Made In Heaven. Viņi izmantoja Merkūrija pēdējos ierakstus 1991. gadā, kā arī dziesmas no iepriekšējiem albumiem. Vēl pēc diviem gadiem Queen izdeva singlu No-One But You (Only the Good Die Young). Tā ir vienīgā dziesma, ko Mejs, Teilors un Dīkons ierakstīja kopā bez Merkūrija. Vēl tika izdota arī izlase ar grupas smagākajām dziesmām „Queen Rocks”. Togad grupu pameta Džons Dīkons, aizejot no lielās mūzikas.

Albumi:

Queen (1973)
Queen II (1974)
Sheer Heart Attack (1974)
A Night at the Opera (1975)
A Day at the Races (1976)
News of the World (1977)
Jazz (1978)
The Game (1980)
Flash Gordon (1980)
Hot Space (1982)
The Works (1984)
A Kind of Magic (1986)
The Miracle (1989)
Innuendo (1991)
Made in Heaven (1995)